Vai nav burvīgs?! — piebalsoja Sofija.
Jā, — es lepni paskaidroju, — tas ir . . .
Kā mēs viņu nosauksim? — jautāja Džekija.
Mums jāizdomā viņam piemērots vārds, — teica Sofija.
Tas ir ārkārtīgi rets … — es atsāku.
Kā būtu — Burbulītis? — Sofija ierosināja.
Nē, viņš nemaz neizskatās pēc Burbuļa, — Džekija noteica, zvēriņu kritiski aplūkodama.
Tas ir Euoticus . . .
Varbūt par Sapnīti?
Līdz šim vēl neviens nav tādu aizvedis …
Nē, Sapnltis ari neder.
Nevienā Eiropas zooloģiskajā dārzā vēl . . .
Bet ja nu par Pūciņu? — Sofija nerimās.
Es sāku trīcēt.
— Ja jau nu jums viņš kaut kā jānosauc, sauciet par Bolaci, — es sacīju.
Jā, jā! — Džekija piekrita. — Tas viņam piederas.
Labi, — es noteicu, — priecājos, ka esat beidzot to nokristījušas. Vai nevarētu dabūt kādu krātiņu?
Protams, krātiņš mums ir, — Džekija sacīja. — Par to neraizējies.
Ielaidām dzīvnieciņu krātiņā, kur tas pieplaka pie grīdas un neslēptās šausmās vērās uz mums.
Nu, vai viņš nav jauks? — Džekija atkārtoja.
Tāda lellīte, — vāvuļoja Sofija.
Es nopūtos. Redzēju, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, tiklab mana sieva, kā sekretāre mūžīgi mūžam tūliņ sāks nejēdzīgi salkani čivināt, līdzko ieraudzīs kaut ko pūkainu.
Labi, — es rezignēti noteicu, — jūs droši vien gribēsiet pabarot savu lellīti? Bet jūsu otrs lellītis pa to laiku ies istabiņā un iekamps malciņu džiniņa.
OTRĀ DAĻA
ATKAL BAFUTĀ
Vēstule ar kurjeru Mans mīļais draugs,
priecājos, ka esi atkal Bafutā. Sveicu Tevi. Kad būsi atpūties no ceļojuma, gaidīšu Tevi ciemos.
Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons
TREŠA NODAĻA FONA ZVĒRI
Pēc atgriešanās no Ešobi sakrāvām smagajā mašīnā krātiņus ar jau notvertajiem dzīvniekiem un mēs ar Džekiju devāmies ceļā uz Bafutu, atstādami Bobu un Sofiju kādu laiciņu turpat Mamfē, lai viņi lūko iegūt vēl dažus miklā tropiskā meža dzīvniekus.
Ceļojums no Mamfes uz kalniem ir ilgs un nogurdinošs, tomēr tas mani allaž valdzinājis. Sākumā ceļš ved cauri biezajam mežam ielejā, kur atrodas Mamfe. Mūsu kravas mašīna rēkdama lauzās uz priekšu pa sarkano ceļu starp milzu kokiem, ap kuriem vijās liānas un citi tīteņaugi. Lapotnēs, mežonīgi klaigādami, lidinājās degunragputnu bari vai pa pāriem nefrīta krāsas turako, kuru spārni laižoties lāsmoja fuksiju sarkanumā. Uz kritušo koku stumbriem ceļa malā oranžas, zilas un melnas ķirzakas ķīvējās ar sīkajiem zivju dzenīšiem zirnekļu, siseņu un citu gardumu dēļ, kas bija atrodami starp purpurkrāsas un baltziedu tīteņiem. Katrā mazā ielejiņā čaloja pa strautiņam, pār kuriem veda sagrabējuši koka tilti, un, kad tiem pāri rēkdama traucās mašīna, no krastmalu miklās zemes pacēlās spārnos veseli tauriņu mākoņi un mirkli virpuļoja ap dzesinātāju. Pēc pāris stundu brauciena ceļš sāka kāpt kalnā, sākumā gandrīz nemanāmi, mezdams pa mežu daudzas lielas, platas cilpas, un šur tur no zema pameža ka brīnumainas, zaļas strūklakas slējās kokveida papardes. Taču, braucot arvien augstāk kalnos, mežs lāgiem jau atkāpās, dodams vietu savannas laukumiem, kas saulē bija izbalojuši gluži balti.
Pakāpeniski, it kā mestu nost biezu, zaļu mēteli, mežs sāka izzust un tā vietā uzradās savannas. Jautras, saulē apskurbušas ķirzakas skraidīja pāri ceļam, lieli sīko žubīšu bari pacēlās no pameža un šaudījās mašīnai pa priekšu, to koši sarkanās spalvas zibēja kā dzirksteļu lietus lielā uguņošanā. Mašīna rēca un drebēja, no radiatora cēlās garaiņi, kad auto ar pēdējo mežonīgo piepūli uzrāpās plakankalnes korē. Mums aiz muguras palika tūkstoš zaļās nokrāsās margojošais Mamfes mežs, bet priekšā pletās savannas un kalnu grēdas simtiem jūdžu tālu — kroka aiz krokas, līdz pat dūmakā tītajam apvārsnim, zeltainas un zaļas, vietām mākoņu ēnu pāršķeltas; tālas un skaistas tās vizmoja saulē. Šoferis aizbrauca līdz plakankalnes virsotnei, tad strauji nobremzēja, tā ka gaisā sacēlās sarkanu putekļu virpulis, kas nogūla pār mums un mūsu mantību. Viņš laimīgi pasmaidīja pār visu seju kā daždien cilvēks, kas paveicis kaut ko svarīgu.
Kādēļ mēs apstājāmies? — es apjautājos.
Es iet čurāt, — šoferis vaļsirdīgi paskaidroja un nozuda ceļmalas garajā zālē.
Mēs ar Džekiju arī izrausāmies no pārkarsušās kabīnes un aizgājām uz mašīnas pakaļgalu aplūkot, kā jūtas mūsu dzīvnieki. Filips, kas, stalti izslējies, sēdēja uz brezenta rituļa, pagrieza pret mums putekļos gluži sarkanu nokūpējušu seju. Arī viņa platmale, ceļojuma sākumā maigi gaišpelēka, tagad bija kļuvusi koši sarkana. Viņš skaļi nošķaudījās zaļā mutautā un, it kā vainīgs juzdamies, pavērās manī.
Ļoti daudz putekļu, ser, — viņš paziņoja, ja es gadījumā to nebūtu pamanījis. Bet, tā kā mēs ar Džekiju kabīnē bijām gandrīz tikpat nokūpējuši, tad man ne prātā nenāca just viņam līdzi.
Kā klājas dzīvniekiem? — es apvaicājos.
Pavisam labi, ser. Tikai tā krūmu cūka, ser, gan ir briesmīgi nikna.
Ko tad šī tev nodarījusi?
Nozaga manu spilvenu, — Filips sašutis atteica.
Paraudzījos Tikijas, melnkājainā mangusta, krātiņā.
Kliedēdama ceļojuma garlaicību, tā bija izbāzusi ķepu caur režģiem un pamazām vien iestīvējusi krātiņā mazo spilventiņu, kas piederēja pie mūsu pavāra gultas garnitūras. Tagad Tikija omulīgi sēdēja dūnu kupeniņā uz spilvena atliekām un izskatījās gaužām apmierināta.
Neraizējies, — es mierināju pavāru, — nopirkšu tev jaunu. Bet vai tu arī uzmani savas pārējās mantas? Viņa var tev nozagt vēl kaut ko.