Jā, ser, uzmanu, — atteica Filips, uzmezdams drūmu skatienu spalvam aplipušajai Tikijai.
Mēs braucām tālāk pa zeltaino, zaļo un balto savannu, pār mums pletās zilas debesis ar smalkām, vēja izpluinītām baltu mākoņu plēksnītēm, it ka debesīs lidotu sīkas aitu vilnas šķipsniņas. Šai ainavā viss šķita vēja rokudarbs. Lielos, pelēkos klinšu bluķus vējš bija izgrauzis un izdobis fantastiskās formās; garo zāli sagāzis veldrē kā sastingušus viļņus, sīkos kociņus pie- liecis, aplauzījis un izkropļojis. Vēja šalkas un dziesma skanēja visā apkārtnē — zālē tas klusi šņākuļoja, mazos kociņus brīkšķināja un raudināja, bet ap augstajiem, torņveidīgajiem klinšu ragiem taurēja un gaudoja kā negudrs.
Turpinājām ceļu uz Bafutu, un dienas nogalē debesis pārvērtās bālganzeltainās. Kad saule nolaidās aiz vistālākajām kalnu virsotnēm, visa pasaule ietinās dzedrā, zaļā mijkrēslī, un bija jau krietni tumšs, kad mūsu mašīna rēkdama iegriezās pēdējā līkumā un iebrauca Bafutas centrā, Fona rezidencē. Pa kreisi pletās liels pagalms, aiz tā gūzmējās būdas, kurās dzīvoja Fona sievas un bērni. Visam pāri pacēlās kāda liela būda, kur mitinājās Fona tēva gars un liels pulks zemāku gariņu; spokaini, kā lietū un vējā nosūbējis milzu bišu strops, būda slējās pret naksnīgajām zeltainzaļajām debesīm. Pa labi no ceļa uz paugura atradās Fona Atpūtas māja, kas izskatījās kā divstāvu villa Itālijā; tā bija celta no akmeņiem un glīti apjumta ar dakstiņiem. Abus kurpju kastēm līdzīgos stāvus apjoza lielas verandas, ap kurām vijās bugenvili ar rožainiem un ķieģeļsarkaniem ziediem.
Noguruši izrāpāmies no mašīnas un uzraudzījām, kā dzīvniekus un visus piederumus nogādā uz otrā stāva verandu. Tad izkrāva un novietoja mūsu pārējo bagāžu, un, kamēr mēs pūlējāmies cik necik nomazgāt no miesas sarkanos putekļus, Filips savāca savu gultas drānu atlikumu, paņēma kasti ar virtuves piederumiem un pārtiku un aizsoļoja uz virtuves pusi tik stīvi un kareiviski, it ka viņš vadītu militāru patruļu, kurai jāapspiež neliels, bet nikns dumpis. Mēs tikko bijām pabarojuši dzīvniekus, kad viņš atgriezās un pasniedza apbrīnojami garšīgu maltīti; paēduši tūliņ atkritām gultās un gulējam kā beigti.
Nākamajā rītā tūliņ pēc ausmas, kamēr vēl bija vēss, devāmies apliecināt savu cieņu mūsu namatēvam Fonam. Pārgājām pāri lielajam pagalmam un ienirām šauru ieliņu un nelielu laukumiņu labirintā, ko veidoja Fona sievu būdas. Beidzot nonācām maza, milzīgas guaves apēnotā pagalmiņā, kur atradās paša Fona villa, neliela, glīta mūra māja ar dakstiņu jumtu un plašu verandu vienā pusē. Un tur, uz verandas kāpņu augšējā pakāpiena, stāvēja mans draugs Bafutas Fons. Tur viņš stāvēja — garš, slaids, ģērbies vienkāršā baltā tērpā ar ziliem rakstiem. Galvā viņam bija maza micīte tādās pašās krāsās. Šķērsām pāri visai sejai pletās līksmais, draiskais smaids, kuru es tik labi pazinu, un viņš pastiepa mums pretī milzīgu, slaidu roku.
Sveicināts, mans draugs! — es iesaucos un steidzos augšup pa kāpnēm.
Sveicināti, sveicināti . .. Esat atbraukuši . .. Sveicināti! — viņš sauca, satverdams manu roku savā milzīgajā plaukstā, ar otru roku mani apskaudams un sirsnīgi uzsizdams uz pleca.
Kā tev klājas, mans draugs? — es vaicāju, lūkodamies augšup Fona sejā.
Labi, man labi, — viņš atbildēja, smaidīdams pār visu ģīmi.
Man tas likās par maz teikts: viņš ziedēt ziedēja. Kad es viņu pirms astoņiem gadiem pēdējoreiz redzēju, Fonam jau bija krietni pāri septiņdesmitiem, bet aizritējušajos gados viņš bija novecojis mazāk nekā es.
Iepazīstināju viņu ar Džekiju un klusībā uzjautrinājos par milzīgo kontrastu. Fons, sešas pēdas un trīs collas garš, turklāt savā tērpā izskatīdamies vēl garāks, maigi noliecās pār Džekiju (piecas pēdas un viena colla), un viņas roka pazuda kā bērna rociņa Fona lielajā, tumšajā ķepā.
Nāciet, iesim iekšā, — viņš aicināja un, satvēris mūs pie rokas, ieveda savā miteklī.
Mājas iekšiene bija gluži tāda, kādu es to atcerējos, — vēsa, tīkama telpa ar leopardu ādām uz grīdas un koka dīvāniem, ko rotāja skaisti griezumi un kas bija apkrauti ar spilveniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atnesa paplāti ar glāzēm yn dzērieniem. Fons ar dāsnu roku ielēja skotu viskiju trīs glāzēs un, smaidā starodams, sniedza tās mums. Es palūkojos uz neatšķaidīto viskiju, kas sniedzās manā glāzē četru collu augstumā, un nopūtos. Lai nu Fons manas prombūtnes laikā būtu darījis ko darīdams, atturībnieku biedrībā iestājies viņš nebija, to es redzēju uzreiz.
Čiri-ho! — uzsauca Fons un vienā malkā iztukšoja pusi savas glāzes satura. Mēs ar Džekiju dzērām nesteidzīgāk.
Mans draugs, — es sacīju, — esmu ļoti priecīgs, tevi atkal redzēdams.
Vā! Priecīgs? — Fons atsaucās. — Es gan esmu priecīgs, tevi redzot. Kad dabūju zināt, ka tu atkal Kamerūnā, es briesmīgi priecājos.
Piesardzīgi iesūcu mazu malciņu viskija.
Man viens cilvēks teica, tu esot dusmīgs uz mani par to, ka es uzrakstīju grāmatu par jauko laiku, ko mēs abi kopā te pavadījām. Tāpēc baidījos braukt uz Bafutu, — es sacīju.
Fons paskatījās uz mani platām acīm.
Kas tas bija par cilvēku teikt tev tādas lietas? — viņš nikni jautāja.
Man to stāstīja viens eiropietis.
Ha! Eiropietis, — atsaucās Fons, paraustīdams plecus, it kā pārsteigts, ka esmu -varējis noticēt tam, ko stāsta kāds baltais. — Skaidri meli.
Cik labi, — es atvieglots atteicu. — Es būtu bijis ļoti bēdīgs, ja zinātu, ka tu uz mani dusmojies.
Nē, nē, es nemaz nedusmojos uz tevi, — Fons sabija, ieliedams manā glāzē jaunu pamatīgu porciju1 viskija, pirms paguvu viņu apturēt. — Tā grāmata, ko tu uzrakstīji . . . man ta traki patika … tu aiznesi manu vārdu pa visu pasauli . . . tagad visi cilvēki zina manu vārdu . . . tas ir jauki.