Es no jauna pārliecinājos, ka esmu par zemu novērtējis Fona spējas. Viņš acīmredzot atzina, ka labāk kļūt populāram jel kādā veidā nekā nemaz.
Tu zini, — Fons turpināja, — te uz Bafutu sāka braukt daudz, daudz ļaužu, visādi, visādi cilvēki, un visi rādīja man tavu grāmatu, kur iekšā mans vārds . . . nu traki jauki.
Jā, jauki gan, — es diezgan satriekts piekritu. ' Man nebija ne sapnī rādījies, ka es, nemaz to neapzinādamies, esmu padarījis Fonu gandrīz vai par literāru varoni.
Toreiz, kad es aizbraucu uz Nigēriju, — viņš sacīja, domīgi pacēlis viskija pudeli pret gaismu, — toreiz, kad es biju Lagosā sagaidīt karalieni, visiem eiropiešiem bija tava grāmata. Daudz, daudz cilvēku lūdza, lai es ierakstu savu vārdu tavā grāmatā.
Raudzījos viņā, muti iepletis; priekšstats, kā Fons Lagosā sēdējis un rakstījis autogrāfus manā grāmatā, laupīja man valodu.
Vai karaliene jums patika? — apvaicājās Džekija.
Vā! Patika? Man viņa trakoti patika. Varena sieva. Maza maziņa, taisni tāda pati kā tu. Bet spēcīga gan, uzreiz var redzēt. Vā! Tā tikai ir viena spēcīga sieva!
Vai tev Nigērijā patika? — es jautāju.
Nepatika, — Fons nevilcinādamies atteica. — Pārāk karsts. Saule, saule, saule, es svīdu vienā gabalā. Bet tā karaliene, tai tik ir spēks … Viņa tik iet un iet, un nesvīst nemaz. Varena sieva.
Viņš, atmiņās kavēdamies, pasmējās un izklaidīgi atkal ielēja mums viskiju.
Es tai karalienei, — viņš turpināja, — uzdāvināju ziloņa zobu. Vai tu to redzēji?
Jā, redzēju, — es atbildēju, atcerēdamies milzīgo, grieztiem ornamentiem rotāto ilkni, ko Kamerūna pasniedza viņas majestātei.
— Es dāvināju to zobu no visas Kamerūnas tautas, — Fons paskaidroja. — Karaliene sēdēja tādā krēsla, un es gāju lēni, lēni un nesu viņai to zobu. Viņa to paņēma. Bet tad visi eiropieši sacīja, ka nav labi radīt karalienei pakaļu, tāpēc visi cilvēki kāpjas atmuguriski. Es arī kāpos atmuguriski. Vā! Tur taču bija pakāpieni! Man bija bail, ka nogāzīšos, bet es gāju lēni, lēni un nenovēlos vis … Bet man bija briesmīgi bail.
Atcerēdamies, kā pieņemšanā pie karalienes kāpies atpakaļ, viņš tā smējās, ka asaras sakāpa acīs.
Nigērija nav laba vieta, — viņš teica, — pārāk karsts … es tā svīdu.
Redzēju, ka, pieminot svīšanu, viņa skatiens atkal pievēršas viskija pudelei, tādēļ steigšus piecēlos un aizbildinājos, ka mums nu patiesi jādodas atpakaļ, jo jāizsaiņo daudz mantu. Fons iznāca līdzi saules pielijušajā pagalmā un, turēdams mūsu rokas, nopietni raudzījās lejup mūsu sejās.
Vakarā taču jūs atkal atnāksiet, — viņš sacīja, — tad iedzersim, vai ne?
Protams, vakarā atnāksim, — es nosolījos.
Viņš starodams paraudzījās uz Džekiju.
Vakarā es tev paradīšu, cik jautri mēs Batutā mākam dzīvot, — viņš sacīja.
Labi, — Džekija, varonīgi smaidīdama, atteica.
Fons atvadīdamies ar cēlu žestu paplēta rokas, tad
pagriezās un iegāja atpakaļ savā namā, bet mēs devāmies uz Atpūtas māju.
Man šķiet, pēc tādas viskija dzeršanas es uz brokastīm pat paskatīties nevarēšu, — Džekija sacīja.
Tā taču nebija nekāda dzeršana, — es protestēju. — Tas bija tāds ka maigs aperitīvs dienas iesākšanai. Šovakar gan tu redzēsi.
Šovakar es nedzeršu . . . Jūs varēsiet dzert divi vien, — Džekija stingri noteica. — Iedzeršu tikai vienu glāzīti un vairak ne.
Kad mēs pēc brokastīm apkopām dzīvniekus, es nejauši pametu skatienu par verandas margām uz ceļa pusi un ieraudzīju mājai tuvojamies pulciņu vīru. Kad viņi pienāca tuvāk, redzēju, ka katrs nes uz galvas vai nu rafijas [2] grozu vai kalabašu [3] , kura kakls bija aizbāzts ar zaļam lapām. Gandrīz nespēju ticēt, ka jau tik drīz sāk nest šurp dzīvniekus, jo parasti mēdz paiet apmēram nedēļa, līdz vēstis izplatās un sāk ierasties mednieki ar saķertajiem dzīvniekiem. Kamēr es, elpu aizturējis, nācējus vēroju, vīri nogriezās no ceļa un sāka kāpt augšup pa verandas daudzajiem pakāpieniem, savā starpā tērgādami un smiedamies. Sasnieguši augšējo pakāpienu, viņi apklusa un nolika savas nešļavas zemē.
Sveiki, draugi! — es viņus uzrunāju.
Labrīt, masa, — viņi, plati smaidīdami, korī atbildēja.
Kas jums tur ir?
Zvēri, ser.
Kā tad jūs zinājāt, ka es braucu uz Batutu zvērus pirkt? — es, bezgala pārsteigts, apjautājos.
Ē, masa, Fons mums pateikt, — atbildēja viens no medniekiem.
Žēlīga debess, ja Fons izplatījis vēstis jau pirms mūsu atbraukšanas, tad mūs tuvākajā laikā pārplūdinās ar dzīvniekiem, — sacīja Džekija.
Mēs jau tagad stāvam ūdenī līdz kaklam, — es atteicu, skatīdamies uz taras klāstu pie savām kājām, — turklāt vēl nemaz neesam izsaiņojuši krātiņus. Bet gan jau kaut kā galā tiksim. Paraudzīsimies, kas viņiem tur ir.
Es noliecos un pacēlu vienu rafijas kurvi. To rokā turēdams, vaicāju:
Kurš no jums atnesa šo?
Es, ser.
Un kas tur ir iekšā?
Mazvavīts, ser.
Kas ir mazvavīts? — jautāja Džekija, kamēr es sāku raisīt vajā auklas, ar kurām kurvis bija pārsiets.
Nav ne mazākās jausmas, — es atbildēju.
—" Vai tomēr nebūtu labāk pavaicāt? — Džekija prātīgi apsvēra. — Kas zina, tur var būt iekšā kāda kobra vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tā jau nu ir gan, — es padomājis piekritu.
Pagriezos pret mednieku, kurš bažīgi mani vēroja.
Kas par zvēru tas mazvavīts ir?
Maziņš zvērs, ser."
Vai slikts zvērs? Cilvēkam kož?
Nē, ser, ko nu! Sitais maziņš, ser … mazulītis.
Sā apgalvojuma iedrošināts, atvēru kurvīti un paskatījos iekšā. Pašā dibenā zāles ligzdiņā kūņojās mazs, apmēram trīsarpus collas garš vāverēns. Tas izskatījās tikai dažas dienas vecs, jo vēl bija pārklāts ar jaun- piedzimuša mazuļa maigo, spīdīgo pūku, arī actiņu tam vēl nebija. Uzmanīgi izcēlu zvēriņu ārā, un tas gulēja manā plaukstā, vāri pīkstēdams, pavēris sārto mutīti «o» veidā kā kora zēns, ar sīkajām kājiņām taustīdamies gar maniem pirkstiem. Pacietīgi nogaidīju, kamēr manai sievai pāries antropomorfisma uzplūdi.