Labi, — es sacīju, — ja gribi, paturi to sev. Bet brīdinu tevi, ka būs tīrās briesmas ar barošanu. Vienīgi tādē] vērts pūlēties, ka šī ir melnausainā vāvere, kas ir liels retums.
Gan jau būs labi, — Džekija optimistiski atteica. — Mazais ir dūšīgs, un tas ir galvenais.
Es nopūtos. Atcerējos neskaitāmos vāverēnus, ar kuriem biju cīnījies visās pasaules malās, un katrs nākamais, izrādījās, bija vēl vārgulīgāks un vairāk bojā ejai nolemts par iepriekšējo. Pagriezos pret mednieku.
Sis zvēriņš, draugs, ir labs zvēriņš. Man tas ļoti patīk. Bet maziņš, vai ne? Var tūliņ nomirt, vai ne?
Jā, ser, — mednieks bēdīgi piekrita.
Tāpēc es tagad tev samaksāšu divus šiliņus un iedošu papīru. Pēc divām nedēļām atnāc atkal, saprati, un, ja mazulis būs dzīvs, es tev samaksāšu vēl piecus šiliņus. Vai esi ar mieru?
Jā, ser, ar mieru, — priecīgi smaidīdams, noteica mednieks.
Samaksāju viņam divus šiliņus, izrakstīju saistību par atlikušajiem pieciem šiliņiem un noskatījos, kā viņš rūpīgi noglabā papīru sava saronga ielocē.
Tikai nepazaudē, — es piekodināju. — Ja būsi pazaudējis, es tev nemaksāšu neko.
Nē, masa, es nepazaudēt, — viņš smiedamies sacīja.
Paklau, mazulim ir ļoti skaista krāsa, — teica Džekija, aplūkodama vāverēnu, ko turēja plaukstās. Tur nu viņai bija taisnība. Mazā galviņa bija košā oranžkrāsā, ar glītu melnu svītriņu aiz katras aušte- les, it kā māte nebūtu mazo kārtīgi nomazgājusi. Pār muguru stiepās zaļa josla, bet vēderiņš bija gaiši dzeltens, smieklīgā aste — tumši zaļa virspusē, bet liesmaini oranža apakšpusē.
Kā lai es to nosaucu?
Paskatījos uz drebošo kamoliņu viņas plaukstās, kurš vēl joprojām vingrinājās dziedāšanā.
— Sauc to tāpat, kā mednieks nosauca: par Mazvavīti Mazo, — es ieteicu. Tā vāverīte kļuva par Mazvavīti Mazo, bet vēlāk ērtības dēļ saucām to tikai par Mazo.
Aizrāvies ar vārda došanas problēmu, jau raisīju vaļa otru rafijas grozu, nemaz nepavaicljis medniekam, kas tajā atrodas. Tiklīdz biju bez kādas piesardzības pavēris grozu, no tā izšāvās mazs, smails žurkas ģīmim līdzīgs purniņš, spēji iekoda man pirkstā, nikni izgrūda spalgu brēcienu un nozuda atpakaļ kurvja dziļumā.
Kas tas tāds bija? — jautāja Džekija, kamēr es ladēdamies sūkāju pirkstu un mednieki korī sauca: — Piedošanu, ser, piedošanu, ser! —, it kā viņi visi kopā būtu vainojami manā muļķībā.
Sis mazais sirdīgais jaukumiņš ir pundurman- gusts, — es paskaidroju. — Salīdzinājumā ar savu augumu tie laikam gan ir negantākie radījumi visā Bafutā un spiedz trakāk par jebkuru mazo dzīvnieku, kādu vien eš pazīstu, izņemot mērkaķus.
Kur mēs to turēsim?
Vajadzēs izsaiņot dažus krātiņus. Pagaidām atstāšu to grozā, līdz būsim apskatījuši visu, kas atnests, — es atteicu, rūpīgi siedams grozu atkal ciet.
Cik jauki, ka mums būs divi dažādi mangusti, — Džekija sacīja.
Jā, — es piekritu, sūkādams pirkstu. — Burvīgi.
Atlikušajos grozos, kurus pārbaudīju, nekā ievērojama nebija — trīs parastie krupji, maza zaļā odze un četri audējputniņi, kuru man nevajadzēja. Atlicis tos atpakaļ un izvadījis medniekus, sāku domāt par pundur- mangusta novietošanu. Sliktākais, ko dzīvnieku vācējs šādā ekspedīcijā var izdarīt, ir priekšlaikus nesagatavot krātiņus. Es šo kļūdu biju pieļāvis pirmajā ekspedīcijā; kaut gan bijām apgādāti ar visu nepieciešamo, nebiju paņēmis līdzi gatavus krātiņus, domādams, ka mums būs laika atliku likām uztaisīt tos uz vietas.
Rezultātā pirmais dzīvnieku uzplūds mums uzbruka gluži nesagatavotiem, un mēs dabūjam nostrādāties melnās miesās dienām un naktīm, līdz varējām visus pienācīgi novietot; tad tūliņ sekoja nākamais vilnis, un visas mokas sākās no jauna. Vienu brīdi pie manas saliekamās gultas bija piesieti seši dažādi dzīvnieki. Sī pieredze mani izmacīja katram gadījumam vest ceļā līdzi saliekamus krātiņus, lai justos drošs, ka varēšu tur novietot vismaz pirmos četrdesmit piecdesmit dzīvniekus.
Saslēju vienu no mūsu speciālajiem krātiņiem, piepildīju to ar sausām banānu koka lapām, un man izdevās iedabūt pundurmangustu tur iekšā tik laimīgi, ka tas nepaguva man iekost. Zvēriņš palika stāvam krātiņa vidū, vērodams mani mazām, spulgām ačtelēm, un, pacēlis vienu ķepiņu, ilgi un neganti dusmās spiedza tā, ka mums vai ausis krita ciet. Troksnis bija tik griezīgs un neciešams, ka es neizturēju un iemetu krātiņā prāvu gaļas gabalu. Mangusts metas tam virsū, mežonīgi sapurināja, lai pārliecinātos, ka gaļa nav dzīva, iestiepa to kaktā un notupās ēst. Kaut arī tas nemitējās spiegt, tomēr tagad barība apslāpēja skaņas spalgumu. Novietoju krātiņu līdzās Tikijas, melnkājainā mangusta, miteklim un pats apsēdos novērot dzīvniekus.
Pirmajā acu uzmetienā nevienam pat prātā neienāktu, ka abi šie dzīvnieki varētu būt kaut vai attāla rada. Melnkājainais mangusts, kaut arī vēl mazulis, bija divas pēdas garš un apmēram astoņas collas augsts. Tam bija parupja, suņa purnam līdzīga fizionomija ar tumšām, apaļam, mazliet uz āru izspiestām acīm. Ķermenis, galva un aste bija sulīgā krēmkrāsā, bet slaidās kājas tumši brūnas, gandrīz melnas. Tikija bija gluda, lokana un smuidra un atgādināja man daiļu parīzieti, kuras vienīgais apģērbs ir divi pāri melnu zīda zeķu. Pundur- mangusts turpretim ne mazākā mērā neizskatījās pēc parīzietes. Asti ieskaitot, tas nebija garāks par desmit collām. Tam bija mazs, ļoti smails purniņš ar niecīgu apaļu, sārtu deguntiņu un zibošām ķirškrāsas ačelēm. Samērā biezā un gara spalva bija tumšā šokolādes brū- numā, ar gaišākiem rūsganiem plankumiem vietvietumis.