Выбрать главу

Beidzis aplūkot lielu ķirzaku, kas bija uzrāpusies uz verandas margām un, it kā priecādamās par saules sil­tumu, atzinīgi māja ar oranžo galvu, es no jauna pie­vērsos savam uzdevumam — vēstules sacerēšanai.

Bafutas Fonam Fona pili, Bafutā,

Bemendas apriņķi, Britu Kamerūnā

To uzrakstījis, gaidīju iedvesmu. Aizkūpināju ciga­reti un domīgi vēroju sviedrainos nospiedumus, ko mani pirksti bija atstājuši uz rakstāmmašīnas tausti­ņiem. Iesūcu malciņu alus un īgni paskatījos uz vēs­tuli. Vairāku iemeslu dēļ bija grūti to uzrakstīt.

Bafutas Fons bija bagāts, gudrs un apburošs mo­narhs, kas pārvaldīja plašu savannu karalisti ziemeļ­daļas kalnienē. Pirms astoņiem gadiem biju pavadījis viņa zemē vairākus mēnešus, ķerdams retus un vērtī­gus dzīvniekus, kas atrodami šai novadā. Fons bija brī­nišķīgs namatēvs, un mēs kopā tikām bieži un vareni dzīrojuši, jo viņš bija liels dzīves baudītājs. Es no visas sirds apbrīnoju viņa dzeršanas spējas, viņa milzu ener­ģiju un humoru un, atgriezies Anglijā, ļoti vēlējos pēc iespējas dzīvi attēlot Fonu grāmatā, kuru uzrakstīju par šo ekspedīciju. Centos parādīt gudru, laipnīgu cil­vēku, kurš gaužām mīl mūziku, dejas, iedzeršanu un daudz ko citu, kas dara dzīvi tīkamu, cilvēku, kurš prot priecāties gandrīz vai ar bērna līksmi. Tagad es gri­bēju vēlreiz apciemot viņa nomaļo, skaisto karalisti un atjaunot mūsu draudzību, tomēr biju mazliet nobažī­jies. Man ienāca prātā, diemžēl pārāk vēlu, ka viņa portrets, kāds tas bija iznācis manā grāmatā, varētu radīt pārpratumus. Fonam būtu viegli nodomāt, ka esmu attēlojis viņu kā vecu žūpu, kas visu laiku pa­vada, nododamies plītēšanai savu sievu pulkā. Tādēļ jutos visai neveikli, sēzdamies pie vēstules rakstīšanas, lai uzzinātu, vai viņš vēl gribēs uzņemt mani kā viesi savā karalistē. Sapratu, ka grāmatu rakstīšanai ir arī Jaunā puse. Nopūtos, apdzēsu cigareti un sāku.

Mīļais draugs,

kā jau varbūt būsi dzirdējis, esmu atgriezies Kamerūnā, lai atkal ķertu dzīvniekus un vestu tos uz savu dzimteni. Tu droši vien atceries, ka, pēdējo reizi šeit uzturēdamies, biju ari Tavā zemē un ieguvu tur lielāko daļu pašu labāko dzīvnieku. Turklāt mēs abi kopā pavadījām daudz jauku brižu. Tagad es esmu ieradiēs kopā ar sievu, un man ļoti gribētos iepazīstināt viņu ar Tevi un pa­rādīt viņai Tavu skaisto zemi. Vai mēs va­rētu doties uz Bafutu un dzīvot pie Tevis, kamēr būsim savākuši dzīvniekus? Man ļoti patiktu atkal — tāpat kā pagājušajā reizē — apmesties Tavā Atpūtas mājā, ja vien Tu atļautu. Varbūt Tu man dosi kādu ziņu?

Patiesā cieņā Tavs Džeralds Darels

Nosūtīju šo vēstuli ar ziņnesi, iedodams viņam līdzi divas pudeles viskija un cieši piekodinādams tās pa ceļam neizdzert. Pēc tam atlika vienīgi pacietīgi gaidīt dienu no dienas, kamēr mūsu bagāžas kalns zem bre­zenta pārsega cepinājās saulē un uz tā laiski snaudu­ļoja oranžgalvainās ķirzakas. Pēc nedēļas ziņnesis at­griezās un izvilka vēstuli no savu noskrandušo haki krāsas bikšeļu kabatas. Es aši atplēsu aploksni, izplāju vēstuli uz galda, un mēs abi ar Džekiju nolīkām pār to.

Fona pili, Bafutā, Bemendā, 1957. gada 25. janvārī

Mans labais draugs,

Tava divdesmit trešajā rakstītā vēstule man sagādāja lielu prieku. Biju ārkārtīgi ieprie­cināts, tajā izlasījis, ka esi atkal Kamerūnā. Gaidīšu, brauciet, kad vien vēlaties. Varat palikt pie manis, cik ilgi gribat. Mana Atpū­tas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, lai Tu nāktu kad nākdams.

Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un saki, ka man būs liels prieks ar viņu patērzēt, kad viņa atbrauks.

Tavs Bafutas Fons

PIR M Ā DAĻA

Vēstule ar kurjeru

Zooloģijas inspektoram

pārvaldē Alamfē

Godājamais ser,

biju Jums par piegādātāju Jūsu pirmās eks­pedīcijas laikā Kamerūnā un noķēru Jums dažādus dzīvniekus.

Nosūtu Jums ar savu kalpotāju kādu dzīv­nieku, kura nosaukumu es nezinu. Lūdzu, nosakiet cenu pēc saviem ieskatiem un atsū­tiet man naudu. Dzīvnieks sabija pie manis gandrīz trīsarpus nedēļas.

Patiesā cieņā Jūsu

Tomass Tembiks, mednieks

PIRMĀ NODAĻA STŪRGALVĪGAIS PITONS

I

CEĻA

Nolēmu, ka pa ceļam uz Bafutu mēs desmit dienas uzkavēsimies Mamfes pilsētiņā. Tur beidzas Krosas upes kuģojamā daļa un sākas milzīgi neapdzīvoti pla­šumi; turklāt abās pirmajās Kamerūnas ekspedīcijās biju pārliecinājies, ka Mamfe ir ļoti laba bāze dzīvnieku ieguvei. No Viktorijas izbraucām visai iespaidīgā ka­ravānā, ar trim kravas mašīnām: pirmajā es ar Džekiju, otrā mūsu jaunais asistents Bobs un trešajā — mana daudz grūtu dienu pieredzējusī sekretāre Sofija. Ceļā bija karsti un putekļu pārpārēm, Mamfē iebrau­

cām trešās dienas īsajā zaļā mijkrēšļa brīdī, izsalkuši, izslāpuši un no galvas līdz kājām smalku, sarkanu pu­tekļu plēvē tīti. Mums bija ieteikts tūliņ pēc atbrauk­šanas nodibināt sakarus ar Āfrikas Apvienotās Sabied­rības pārvaldnieku, tādēļ mūsu mašīnas rēkdamas brā­zās pa aleju, līdz, bremzēm kaucot, apstājās pie krāšņa nama, kas laistījās vienās ugunīs.

Uzreiz bija redzams, ka šī māja uzcelta Mamfes la­bākajā vietā. Tā atradās konusveidīgā pakalnā, gar kura vienu nogāzi tecēja Krosas upe. Ja nostājās ar neizbēgamo hibisku krūmu dzīvžogu ietvertā dārza malā, varēja no četrsimt pēdu augstuma ieskatīties tieši aizā, kur zemi krūmāji un slaidāki koki gūzmām vien visai nedroši turējās uz trīsdesmit pēdu augstām, krokotām granīta klintīm, kas biezi jo biezi bija no­augušas ar savvaļas begonijām, sūnu un papardēm. So klinšu pakājē starp vizmojoši baltiem, smilšainiem krastiem un dīvainām, svītrainām klinšu plāksnēm līku­moja upe kā brūns, viļņains muskulis. Pretējā krastā gar upes malu stiepās mazi lauciņi un aiz tiem slējās mežs bagātās krāsās un formās, sniegdamies tālē, līdz pēdīgi pārvērtās par dūmakainu, zaļu okeānu, kas kar­stajā gaisā virmoja.