Tikija, kas caurcaurēm bija grande dame, raudzījās
no sava sprosta uz jaunpienācēju ar nepārprotamām šausmām sejā, izbrīna vērodama, kā tas spiegdams un ņurdēdams rij asiņaino gaļas gabalu. Tikija pati bija ļoti izvēlīga un izlepusi, tai nemūžam nebūtu ienācis prātā uzvesties tik nepiedienīgi — ar pilnu muti spiegt un ķērkt un rīt tik negausīgi, it kā nekad nebūtu kārtīgs ēdiens redzēts. Kādu brītiņu tā pavēroja zvērēnu, tad nicinoši nošņācās, pāris reižu eleganti apgriezās, nolikās savā vietā un aizmiga. Mazais, nelikdamies ne zinis par šādu viņa uzvešanās novērtējumu, zobus šņakstinādams un spiegdams, notiesāja maltītes pēdējās asiņainās atliekas. Kad beidzamā kripatiņa bija aprīta un grīda visapkārt rūpīgi pārmeklēta, vai kaut kur nav patvēries vēl kāds krislītis, zvēriņš notupās un labu brīdi intensīvi kasījās, tad saritinājās un arī likās gulēt. Kad mēs pēc kādas stundas pundurman- gustu pamodinājām, lai iemūžinātu tā balsi magnetofona lentē, zvērēns laida vaļā tādus dusmu un sašutuma brēcienus, ka bijām spiesti pārnest mikrofonu uz verandas viņu galu. Pievakarē bijām veiksmīgi ierakstījuši lentē ne tikai pundurmangusta, bet ari Tikijas balsi un izsaiņojuši apmēram deviņdesmit procentus savas bagāžas. Nomazgājāmies, pārģērbāmies un paēdām pusdienas, juzdamies gaužām apmierināti ar paveikto.
Pēc pusdienām, apbruņojušies ar pudeli viskija un pieklājīgu cigarešu arsenālu un paņēmuši aizdegtu petrolejas lukturi, devāmies pie Fona. Gaiss bija silts un tveicīgs, malkas dūmu un sakarsušas zemes smaržas , piesātināts. Ceļmalas zālē zvanīja un sisināja sienāži, un tumšajos augļu kokos visapkārt Fona plašajam pagalmam varēja dzirdēt sikspārņus klaigājam un švīkstinām spārnus. Pagalmā bariņš Fona bērnu bija sastājušies aplī un, rokas plaukšķinādami, dziedāja rotaļu dziesmu, tālumā aiz kokiem kāds sita mazas bundžiņas, un dimdieni izklausījās kā nevienmērīgi sirdspuksti. Gājām atkal cauri Fona sievu būdu labirintam; ikvienā būdā spīdēja pavarda sarkanā gaisma, plūda grauzdētu jamsu, ceptu banānu un sautētas gaļas smarža vai kaltētu sālīto zivju asā, nepatīkamā smaka. Beidzot nokļuvām līdz Fona villai; viņš jau bija iznācis uz kāpnēm mūs sagaidīt — varens un liels vakara mijkrēslī —, un viņa drānas nošalca, kad viņš mums sniedza roku.
Sveicināti, sveicināti, — Fons smaidīdams teica, — nāciet, iesim iekšā.
Atnesu viskiju, ar ko iepriecināt sirdi, — es sacīju, iekšā ejot, un parādīju viņam pudeli.
— Vā! Labi, labi, — Fons iesmiedamies atsaucās.
— Tāds viskijs varen noder, tas dara cilvēku priecīgu.
Viņš bija apvilcis brīnišķīgu sarkandzeltenu tērpu, kas lampas maigajā gaismā vizuļoja kā tīģera āda, un vienu slaidās rokas locītavu greznoja plata, skaistiem izgriezumiem rotāta ziloņkaula rokassprādze. Apsēdāmies un klusēdami gaidījām, kamēr viņš pabeigs pirmās glāzes piepildīšanas rituālu. Kad nu katram bija rokā puskausa neatšķaidīta viskija, Fons pagriezās pret mums un pasmaidīja savu plato, viltīgi draisko smaidu.
— Čiri-ho! — viņš uzsauca, paceldams glāzi. — Šovakar mēs priecāsimies.
Tā sākās dzīres, ko mēs vēlāk allaž pieminējām vienīgi kā Lielo paģiru vakaru.
Kad līmenis viskija pudelē bija jūtami nokrities, Fons vēlreiz atsāka stāstu par savu ceļojumu uz Nigē- riju, cik tur bijis karsts un cik trakoti viņš svīdis. Karalieni viņš slavināja bez mēra un mitas, tūliņ paskaidrodams: viņš taču bijis pats savā zemē, un tomēr karstums viņu mācis nost, bet karaliene, nopūlēdamās daudz vairāk, tomēr visu laiku pratusi saglabāt svaigu un jauku izskatu. Fona dedzīgā un neviltotā sajūsma mani ļoti pārsteidza, jo viņš taču piederēja pie sabiedrības, kur sievietes tiek uzskatītas vienīgi par derīgiem jūga lopiem.
Vai tev patīk mūzika? — Fons apvaicājās Dže- kijai, kad temats par braucienu uz Nigēriju bija izsmelts.
Jā, — Džekija atteica, — ļoti patīk.
Fons veltīja viņai starojošu smaidu.
Vai tu atceries manu mūziku? — viņš jautāja man.
Protams, atceros. Tādas mūzikas nav nekur citur, mans draugs.
Fons aiz prieka gari ieķērcās.
Tu par manu mūziku uzrakstīji ari savā grāmatā, vai ne?
Tiesa gan.
Un, — Fons turpināja, tuvodamies galvenajam, — tu rakstīji arī par dejošanu un par to, cik jautri mums gāja?
—- Jā … visas dejas bija lieliskas.
Vai tu gribētu parādīt savai sievai, kādas mums Bafutā ir dejas? — viņš jautāja, pastiepis pret mani savu garo rādītājpirkstu.
Protams, ļoti gribētu.
Jauki, jauki… nāciet, iesim uz deju māju, — viņš uzaicināja, majestātiski pieceldamies un ar slaido roku aizsegdams muti, lai noslāpētu atraugas. Divas no viņa sievām, kas klusi bija sēdējušas kaut kur kaktā, piesteidzās, paņēma paplāti ar dzērieniem un aiztipi- nāja mums pa priekšu, kad Fons mūs veda cauri visai rezidencei uz deju māju.
Deju māja bija liela, četrstūraina ēka, stipri līdzīga jebkuram ciema klubam, vienīgi tai bija zemes klons un tikai daži ļoti mazi lodziņi. Telpas vienā galā bija
novietoti pīti atzveltnes krēsli, kas veidoja tādu kā valdnieka ložu, un pie sienas virs tās karājās dažādu valdnieka ģimenes locekļu fotogrāfijas ietvaros. Kad mēs iegājām zālē, tur sapulcējušās Fona sievas, skaitā četrdesmit vai piecdesmit, sagaidīja mūs ar parasto sveicienu — dīvainu, spalgu lalināšanu: viņas skaļi kliedza un vienlaikus ātrām kustībām sita sev pa lūpām. Troksnis bija tāds, ka ausis krita ciet. Zemākie valdnieka padomnieki, tērpušies spožās, košās drānās, piedevām sita plaukstas, padarot troksni vēl nepanesamāku. Kad bijām no šā apsveikuma bezmaz dzirdi zaudējuši, mūs abus ar Džekiju nosēdināja krēslos, katru savā pusē Fonam, mums priekšā novietoja galdiņu ar dzērieniem, un Fons, krēslā atgāzies, skatījās uz mums, laimīgi smaidīdams.