Nu varēsim papriecāties, — viņš sacīja un, paliecies uz priekšu, pielēja katram puskausa skotu viskija no jaunas pudeles, kas tikko bija atkorķēta.
Čiri-ho! — uzsauca Fons.
Čin-čin, — es izklaidīgi atbildēju.
Kas tas ir? — Fons ieinteresēts apvaicājās.
Kas tad? — es pārsteigts atjautāju.
Tas, ko tu nupat teici.
O, tu domā — čin-čin?
Jā, jā, tas pats.
To mēdz uzsaukt pie dzeršanas.
T'as ir tas pats, kas čiri-ho? — Fons saintriģēts taujāja.
Tas pats.
Brītiņu viņš sēdēja, klusēdams un lūpas kustinādams, acīmredzot salīdzināja, kurš tosts labāks. Tad atkal pacēla glāzi.
Šin-šin, — sacīja Fons.
Čiri-ho! — es atbildēju, un Fons, atgāzies krēslā, vai aizrijās no smiekliem.
Pa to laiku bija ieradies orķestris. Tajā ietilpa četri jaunekļi un divas Fona sievas, bet instrumenti kom- plektējās no trim bungām, divām flautām un viena ka- labaša, kurā bija sabērti izkaltēti kukurūzas graudi, kas radīja tīkamu, šalcošu skaņu, līdzīgu marimbas mūzikai. Orķestris iekārtojās vienā deju mājas kaktā, pāris reižu izmēģinot parībināja bungas un nogaidoši lūkojās
uz Fonu. Fons, atguvies no smiekliem, valdonīgi uzkliedza kādu pavēli, un divas viņa sievas novietoja deju grīdas vidū mazu galdiņu, uz kura uzlika lukturi. Bundzinieki gaidot norībināja savus instrumentus vēlreiz.
Mans draugs, — sacīja Fons, — vai tu atceries to eiropiešu deju, kuru iemācīji man toreiz, kad biji Batutā?
Jā, — es atbildēju, — atceros.
Runa bija par kādām dzīrēm, kad es, Fona viesmīlības iejūsmināts, nolēmu viņam, viņa padomniekiem un sievām iemācīt dejot kongu. Piekrišana bija ārkārtīga, taču es biju domājis, ka aizritējušajos astoņos gados Fons to sen aizmirsis.
Es tev ko parādīšu, — Fons ar mirdzošām acīm sacīja. Viņš norēca otru pavēli, un apmēram divdesmit viņa sievu izslīdēja deju laukumā un izveidoja apli ap galdiņu, cieši turēdamas cita citu pie vidukļa. Tad tās nostājās dīvainā pozīcijā, salīkušas kā skrējēji pirms starta, un gaidīja.
Ko viņas tagad darīs? — Džekija man čukstus vaicāja.
Es vēroju sievietes neprātīgā jautrībā. — Man šķiet, — es sapņaini atbildēju, — ka viņš licis tām dejot kongu visā manas prombūtnes laikā, un tagad mums tiks demonstrēti rezultāti.
Fons pacēla lielo roku, un orķestris jūsmīgi sāka spēlēt kādu Bafutas tautas melodiju, kurai bija nepārprotams kongas ritms. Fona sievas tajā pašā dīvainajā, salīkušajā pozā, koncentrējoties saraukušas pieres, sāka kustēties aplī ap lukturi, ik pēc sestās takts piesizdamās kāju. Efekts bija brīnišķīgs.
Mans draugs, — es, izrādes aizgrābts, sacīju,
tas tev ir izdevies lieliski.
Brīnišķīgi, — sajūsmā piebalsoja arī Džekija,
viņas dejo ļoti jauki.
Tā ir tā deja, ko tu man iemācīji, — Fons paskaidroja.
Jā, atceros.
Smiedamies viņš sacīja Džekijai: — Tas tavs vīrs ir varen stiprs … Mēs dejojām un dejojām, un dzērām … Vā! Mums gāja ļoti jautri.
Melodija nevienmērīgi aprāvās, un Fona sievas-, ar biklu smaidu pateikušās par mūsu aplausiem, izslējās taisni un atgriezās savās līdzšinējās vietās pie sienas. Fons atkal norēca kādu pavēli, tika ienests liels kala- bašs ar palmu vīnu, ko sadalīja dejotājām, katrai viņas tiesu ielejot riekšavā. Sis skats ierosināja Fonu piepildīt no jauna arī mūsu glāzes.
Jā, — viņš, atmiņās kavēdamiēs, sacīja, — tavam vīram ir daudz spēka gan dejot, gan dzert.
Man vairs nav tik daud-z spēka, — es teicu, — esmu jau vecs vīrs.
Nē, nē, mans draugs, — Fons smiedamies attrauca, — vecs esmu es, tu esi jauns.
Tu tagad izskaties jaunāks nekā tad, kad es iepriekšējo reizi biju Bafutā, — es viņam sacīju un patiesi tā arī domāju.
Tas tādēļ, ka jums tik daudz sievu, — piebilda Džekija.
Vā! Nē! — Fons sašutis iesaucās. — Sievas mani briesmīgi nogurdina.
Viņš īgni paskatījās uz sievu baru, kas stāvēja pie sienas, un iedzēra mazu malciņu.
Sievas man par daudz jauc galvu, — viņš turpināja.
Mans vīrs arī saka, ka es viņam jaucot galvu, — sacīja Džekija.
Tavs vīrs var būt laimīgs, viņam ir tikai viena sieva. Man ir daudz, — teica Fons, — un viņas man nekad nedod miera.
Bet sievas taču ir ļoti noderīgas, — Džekija iebilda.
Fons uzmeta viņai skeptisku skatienu.
Ja jums nebūtu sievu, jums nebūtu arī bērnu vīriešiem jau bērni nevar būt, — Džekija prātīgi paskaidroja.
Par šo piezīmi Fonam uznāca tāda smieklu lēkme, ka es tīri iztrūkos, vai tikai viņu neķers trieka. Viņš atgāzās krēslā un smējās, līdz apraudājās. Beidzot iz- slējies, viņš, asaras slaucīdams un vēl joprojām smieklos raustīdamies, sacīja: — Tai tavai sievai galviņa strādā, — un atzinībā par Džekijas saprātu, aizvien vēl iesmiedamies, piepildīja ārpus kārtas viņas glāzi ar viskiju. — Tu būtu laba sieva man, — viņš sacīja, mīlīgi noglaudīdams Džekijai galvu. — Šin-šin!
Orķestranti, kuri nezin kādās noslēpumainās darīšanās bija izgājuši ārā, atgriezās, lūpas slaucīdami, un, acīmredzot labi iestiprinājušies, sāka spēlēt vienu no manām visiemīļotākajām Bafutas melodijām — Tauriņu deju. Tā bija tīkama, jautra melodija, un Fona sievas atkal iznāca laukumā un melodijas pavadījumā sāka šo burvīgo deju. Viņas dejoja rindā, tikai nedaudz kustinot rokas un kājas, taču kustības bija Joti sarežģītas; tad divas dejotājas nostājās rindas priekšgalā un sadevās rokās, bet viena no rindas pēdējā gala atvir- puļoja uz priekšgalu un atmuguriski krita sadotajās rokās, abas priekšējās viņu uztvēra un pasvieda atpakaļ. Deja turpinājās, un mūzika sāka skanēt arvien straujāk un straujāk, dejotāja, kas tēloja tauriņu, griezās aizvien ātrākā virpulī, un abas rokās sadevušās dejotājas katapultēja viņu aizvien aizrautīgāk. Un tad, kad dejas ekstāze bija sasniegusi kulmināciju, Fons majestātiski piecēlās un, skatītāju sajūsmas kliedzienu pavadīts, devās uz dejotāju rindas beigu galu. Viņš sāka virpuļot garām dejotājām, un viņa sarkanzeltainais tērps pārvērtās par vienu vienīgu zibošu krasu plankumu. Skaļā balsī viņš dziedāja līdzi dziesmas vārdus.