Es dejoju, dejoju, dejoju, un mani apturēt nespēj neviens, — viņš līksmi dziedāja, — bet jābūt piesardzīgam gan, lai zemē nenokristu kā šis tauriņš.
Kā vilciņš viņš griezās gar sievu rindu, un viņa balss dobji dūca pāri sievu balsīm.
Lai nu dievs dod, ka tās nenomestu viņu zemē, — es sacīju Džekijai, vērodams divas augumā nelielās, apaļīgās sievas, kas, rokās sadevušās, stāvēja rindas augšgalā un diezgan satrauktas gaidīja, kad varēs uztvert savu kungu un pavēlnieku.
Fons vēl pēdējo reizi plašā lokā apgriezās un tad metās atmuguriski savu sievu rokās, kuras viņu droši uztvēra, kaut arī sagrīļojās no spēcīgā trieciena. Atkritis augšpēdus, Fons paplēta rokas sānis, un uz mirkli sievas pazuda zem viņa tērpa platajām piedurknēm, un viņš patiesi izskatījās kā milzīgs, raibs taurenis. Gulēdams sievām uz rokām, Fons jautri mums uzsmaidīja,
micīte viņam bija mazliet sašķiebusies, tad sievas ar jūtamu piepūli nostatīja viņu atkal uz kājām. Smiedamies un smagi elsdams, viņš atgriezās pie mums un atkrita krēslā.
Tā nu gan bija varena deja, mans draugs, — es ar apbrīnu sacīju. — Un cik tev daudz spēka!
Jā, — piebiedrojās Džekija, jo arī viņu redzētais bija saviļņojis, — jums ir ļoti daudz spēka.
Sī ir jauka deja, laba deja, — Fons smiedamies piekrita un mehāniski atkal piepildīja mūsu glāzes.
Jums te Bafutā ir vēl viena deja, kas man ļoti patīk, — es sacīju, — tā, kur dejotāji izliekas par zirgiem.
Kā tad, kā tad, zinu! — Fons iesaucās. — Tā, kuru mēs dejojam ar zirga asti.
Pareizi. Vai kādreiz, draugs, tu parādīsi āri manai sievai šo deju?
Jā, jā, mans draugs, — viņš atteica. Paliecies uz priekšu, viņš kaut ko uzsauca, un viena sieva aši izsteidzās no deju nama. Fons pagriezās pret Džekiju un pasmaidīja.
Pēc maza laiciņa atnesīs zirga asti, un tad mēs uzdejosim.
Drīz vien sieva atgriezās, nesdama veselu saišķi baltu, zīdainu zirga astu, katra bija pēdas divas gara un piestiprināta pie glīta, no ādas strēmelēm izvīta roktura. Fonam domātā aste bija sevišķi gara un mirdzoša, un siksnas, no kurām novīts rokturis, bija nokrāsotas zilas, sarkanas un zelta krāsā. Fons ar līganu, graciozu rokas kustību izmēģinādams pavēzēja asti gaisā, un zīdainā aste noplīvoja kā bālganu dūmu mākonis. Divdesmit Fona sievas, katra turēdama rokā pušķi, izveidoja deju laukumā apli. Fons aizgāja turp un nostājās apļa vidū; viņš pamāja ar zirgasti, muzikanti uzņēma melodiju, un deja sākās.
No visām Bafutas tautas dejām šī deja ar zirgu astēm neapšaubāmi ir jutekliskākā un skaistākā. Tai ir ļoti savdabīgs ritms; mazās bundžiņas sit asā stakato, lielās dobji dimdina, bet bambusa stabules spiedz un trillina melodiju, kurai, šķiet, ar bungām nav nekāda sakara, bet kura tomēr lieliski ar tām harmonē. Fona sievas maziem, glītiem solīšiem lēni gāja aplī pulksteņ
rādītāju virzienā, vieglām kustībām vēdinādamas zirgu astes gar seju. Tai laikā Fons dejoja pa apļa iekšpusi pulksteņrādītājiem pretējā virzienā, palēkdamies, kājas piecirzdams, locīdamies, tomēr visu to darīja kaut kā ļoti stīvi, nesaskanīgi, vienlaikus ar neticami vieglu rokas kustību vicinādams gaisā zirga asti, ļaudams tai izveidot daudzas skaistas, sarežģītas figūras. Efekts bija dīvains, gandrīz neaprakstāms: vienu brīdi dejotāju grupa atgādināja baltu ūdensaugu dobi, kas jūras viļņos ceļas un plok, bet nākamajā mirklī Fons ar stīvām kājām lēkāja un locījās kā svešatnīgs, baltspal- vains putns, aizrāvies rituālā pielūgsmes dejā savu sievu vidū. Uz skatītāju šī lēnā pavana un zirgu astu graciozās kustības atstāj dīvainu, hipnotisku iespaidu, un pat tad, kad deja ar bungu dārdoņu beidzās, man acu priekšā vēl plīvoja un vēdīja baltās astes.
Fons graciozi nāca pāri deju laukumam pie mums, nevērīgi vicinādams rokā zirgasti, un atslīga krēslā. Vēl elpu neatguvis, viņš uzsmaidīja Džekijai.
Vai tev šī deja patika? — viņš jautāja.
Tā bija skaista, — Džekija atbildēja. — Man tā ļoti patika.
Labi gan, — Fons iepriecināts noteica. Viņš paliecās uz priekšu un ar cerību pilnu skatienu appētīja viskija pudeli, bet tā nepārprotami bija tukša. Smalkjūtīgi noklusēju, ka Atpūtas mājā man vēl ir vairākas pudeles. Fons skumji raudzījās uz pudeli.
Tukša, — viņš norādīja.
Jā, — es vienaldzīgi apstiprināju.
Labi, — Fons samierinājies noteica, — dzersim džinu.
Man pavisam sašļuka dūša, jo biju cerējis, ka tagad mēs pāriesim uz vieglākiem dzērieniem, piemēram, alu, lai mazliet neitralizētu lielā daudzumā iedzertā tīrā alkohola efektu. Fons uzrēca vienai no savām sievām, tā aizskrēja un drīz atgriezās ar pudeli džina un pudeli rūgtā. Fona izpratnē dzert džinu nozīmēja pieliet pusi lielās glāzes ar džinu un tad to ar rūgto iekrāsot tumši brūnu. Sāds dzēriens divdesmit soļu attālumā nogāzīs ziloni no kājām. Džekija, redzēdama, kādu kokteili