Fons sabrūvē man, steigšus lūdza viņu aizbildināt, jo viņai ārsts aizliedzis dzert džinu. Kaut ari Fons neslēpa nicināšanu pret ārstu, kuram kaut kas tamlīdzīgs vispār var ienākt prātā, tomēr augstsirdīgi piekrita.
Orķestris no jauna sāka spēlēt, un visi birtin izbira deju laukumā un sāka dejot — gan pa pāriem, gan pa vienam. Kad melodijas ritms šķita piemērots, arī mēs ar Džekiju piecēlāmies un sākām dejot apkārt laukumam ātro fokstrotu. Fons rēkdams mūs uzmundrināja, un viņa sievas aiz sajūsmas spiedza.
Smalki, smalki! — sauca Fons, kad dejojām viņam garām.
Paldies, draugs! — arī es uzsaucu viņam, uzmanīgi cenzdamies izvadīt Džekiju starp Fona padomniekiem, kuru raibie tērpi zalgoja kā vesela puķu dobe.
Man gan labāk patiktu, ja tu man nekāptu uz kājām, — Džekija žēlabaini sacīja.
Lūdzu, atvaino. Tik vēlā nakts stundā manas kompasa ierīces nekad vairs nedarbojas, kā nākas.
To es jūtu, — Džekija dzēlīgi atteica.
Kāpēc tu nedejo ar Fonu? — es apvaicājos.
Man tas ienāca gan prātā, bet es nezināju, vai pieklājas viņu uzlūgt, ja esi tikai sieviete.
Man šķiet, viņš būs sajūsmināts. Uzaicini viņu uz nākamo deju, — es ieteicu.
Ko mēs varētu dejot? — Džekija jautāja.
Iemāci viņam kaut ko tādu, ar ko viņš varētu papildināt savu Latīņamerikas repertuāru, — es sacīju. — Varbūt rumbu?
Domāju, ka tik vēlā nakts stundā vieglāk būs iemācīties sambu, — Džekija sprieda. Kad deja beidzās, mēs devāmies atpakaļ pie Fona, kas patlaban papildināja manas glāzes saturu.
Mans draugs, — es teicu, — vai tu atceries to eiropiešu deju, kuru es tev iemācīju, kad pagājušo reizi biju Batutā?
Jā, jā, lieliska deja, — viņš starodams-atbildēja.
Mana sieva gribētu ar tevi to uzdejot un iemācīt tev vēl kādu citu eiropiešu deju. Vai esi ar mieru?
Vā! — Fons sajūsmā ierēcās. — Jauki, jauki. Tava sieva mani mācīs. Jauki, jauki, esmu ar mieru.
Sameklējām orķestra repertuārā melodiju, kuras ritms atgādināja sambu, un Džekija un Fons piecēlās; visi, kas vien bija zālē, elpu aizturējuši, viņus vēroja.
Kad redzēju abus izejam deju laukumā, milzīgais kontrasts starp Fona sešas pēdas un trīs collas garo augumu un Džekijas piecas pēdas un vienas collas mazumiņu mani tā sasmīdināja, ka es bezmaz aizrijos ar džinu. Džekija viņam ļoti ātri ierādīja vienkāršākos sambas pamatsoļus, un, man par pārsteigumu, Fons tos iemācījās bez mazākajām grūtībām. Tad viņš satvēra Džekiju, un viņi sāka dejot. Mani visvairāk uzjautrināja tas, ka viņš bija piespiedis Džekiju sev cieši klāt, tā ka viņa gandrīz pilnīgi pazuda Fona plando-
šajā tērpā; dažā dejas pagriezienā viņa tiešām nernaz nebija redzama, un izskatījās, it kā Fonam noslēpumainā kārtā būtu pieaugušas vēl divas kājas un viņš dejotu viens pats. Bez tam man vēl kaut kas neparasts dūrās acīs šai dejā, taču es uzreiz nespēju atskārst, kas īsti tas ir. Tad piepeši apjēdzu, ka Džekija dejojot vada Fonu. Viņi padejoja man garām, smaidīdami pār visu seju, acīmredzot viņiem abiem šī izprieca varen patika.
Tu lieliski dejo, mans draugs! — es uzsaucu.
Mana sieva tevi labi apmācījusi.
Jā, jā, — nodārdināja Fons pāri Džekijas galvai. — Brīnišķīga deja. Tava sieva labi derētu man par sievu.
Beidzot, nodejojuši veselu pusstundu, viņi atgriezās sakarsuši un piekusuši. Fons iemeta pamatīgu malku tīra džina, lai atgūtu spēkus, un pieliecās man tuvāk.
Tev gan ir lieliska sieva, — viņš aizsmacis čukstēja, acīmredzot bīdamies, ka tāda uzslava varētu Džekijai sakāpt galvā. — Viņa jauki dejo. Viņa tik jauki iemācīja to arī man. Es viņu pacienāšu ar mim- bo … ar speciālu mimbo es viņu pacienāšu.
Es pagriezos pret Džekiju, kas, nezinādama, kāds liktenis viņu gaida, sēdēja un vēdinājās.
Skaidrs, ka tu esi iekarojusi mūsu namatēva sirdi, — es sacīju.
Viņš ir ļoti mīļš vecs zēns, — Džekija atteica,
un burvīgi dejo… vai redzēji, ka viņš viens un divi iemācījās sambu?
Jā, — es atbildēju, — un viņš ir tik sajūsmināts par tavu mācīšanu, ka vēlas tevi atalgot.
Džekija uzmeta man aizdomīgu skatienu.
Kā viņš taisās mani atalgot? — viņa jautāja.
Tu tagad saņemsi veselu kalabašu ar speciālo mimbo-… palmu vīnu.
Ak dieviņ, man taču tā dzira ir pretīga! — Džekija šausminājās.
Neko darīt. Iebaudi vienu glāzi, nogaršo, pasaki viņam, ka tas ir gardākais, ko tu jebkad esi dzērusi, un tad palūdz atļauju izdzert vīnu kopā ar viņa sievām.
Tika atnesti pieci kalabaši, visiem kakliņš bija aizbāzts ar zaļām lapām, un Fons svinīgi nogaršoja no
visiem, lai pārbaudītu, kurā ir vislabākais vīns. Tad tika piepildīta glāze un pasniegta Džekijai. Sakoncentrēdama vienkop savas labākās manieres, viņa iedzēra malku, labu brīdi paturēja to mutē, tad norija un ļāva sejā atplaukt vislielākajai tīksmei.
Ļoti labs mimbo, — viņa paziņoja tādā jūsmīgā pārsteigumā, kādā to būtu pavēstījis cilvēks, kas nule nobaudījis glāzi Napoleona konjaka. Fons staroja. Džekija iedzēra vēl mazu malciņu; Fons visu laiku viņu uzma-, nīgi vēroja. Viņas sejā atplauka vēl lielāka sajūsma.
Sis ir labākais mimbo, kādu man jel kad bijusi izdevība nogaršot.
Ha! Redzi nu! — Fons sacīja. — Tas ir labs mimbo. Pavisam svaigs.
Vai jūs atļausiet man iedzert to kopā ar jūsu sievām? — Džekija jautāja.
Jā, jā, — atteica Fons, ar karalisku žestu pamādams; viņa sievas, bikli smaidīdamas, tūdaļ pieslīdēja klāt, bet Džekija steigšus salēja atlikušo mimbo tām rožainajās plaukstās.
smagu darbu rītdien, es ieteicu dzīres beigt. Fons pastāvēja uz to, ka pavadīs mūs līdz Atpūtas mājas verandas pakāpieniem; orķestris gāja pa priekšu.