Atvadījis viņš mūs mīļi apskava.
— Ar labu nakti, mans draugs, — viņš sacīja, paspiezdams man roku.
— Ar labu nakti, — es atbildēju. — Paldies. Tu mums sagādāji ļoti jauku vakaru.
Ar labu nakti,
— Ja, — piebalsoja Džekija, — liels, liels paldies.
Redzēdams, ka līmenis džina pudelē katastrofāli krītas, es pēkšņi paskatījos rokas pulkstenī un konstatēju, ka pēc divarpus stundām sāks svīst gaisma. Tāpēc, aizbildinādamies ar
— Vā! — sacīja Fons, nopaijādams viņai galvu. — Mēs tik labi izdejojāmies. Tu gan man derētu par sievu, ko?
Mēs noskatījāmies Fonam pakaļ, kad viņš gāja pāri lielajam laukumam, liels un elegants savā greznajā tērpā, kāds puišelis tecēja viņam blakus ar lukturi, kas meta pār valdnieku zeltainu gaismas strēli. Tad abi pazuda būdu jūklī, stabuļu dūdošana un bungu rīboņa kļuva arvien klusāka, līdz pagaisa pavisam, un drīz dzirdēja vairs vienīgi sienāžu sisināšanu, koku varžu kurkstēšanu un sikspārņu vārās klaigas. Kad mēs palī- dām zem moskītu tīkliem, kaut kur tālumā aizsmacis un samiegojies iedziedājās pirmais gailis.
CETURTA NODAĻA
ZVĒRI KASTĒS
Vēstule ar kurjeru
Mans labais draugs! Laburltu jums visiem.
Tavu man rakstīto zirnīti saņēmu un saturu sapratu.
Ar klepu man ir drusku labāk, bet ne visai. Man nav iebildumu izīrēt Tev manu apvidus mašīnu, sākot ar šodienu, un saņemt nomas maksu ik nedēļu. Gribu Tev darīt zināmu, ka, sākot ar šodienu, mašina ir Tavā rīcībā, bet ikreiz, kad man būs jābrauc uz kādu sanāksmi N'dopā, Bemendā vai kur citur vai arī citās svarīgās darīšanās, es Tev došu ziņu un palūgšu mašīnu uz to dienu. Atļaujos Tev atgādināt, ka pēdējo reizi, kad Tu biji paņēmis mašīnu, mēs par nomu vēl nebijām vienojušies.
Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons
Tiklīdz Bobs un Sofija bija atbraukuši pie mums uz Batutu, mēs sākām kārtot savu prāvo un aizvien vēl pieaugošo kolekciju. Lielā, ēnainā veranda, kas stiepās visapkārt Fona Atpūtas mājas otrajam stāvam, tika sadalīta trīs nodalījumos: rāpuļiem, putniem un zīdītāj- dzīvniekiem. Tādējādi katram no mums bija jārūpējas par vienu noteiktu nodalījumu, un, kurš pirmais beidza, tas palīdzēja citiem. Vispirms mēs no rīta, vēl tāpat pidžamās, apstaigājām verandu, rūpīgi aplūkodami katru dzīvnieku un pārbaudīdami, vai ar tiem viss kārtībā. Vienīgi ik dienu dzīvniekus rūpīgi novērojot, iespējams tos iepazīt tik labi, lai var konstatēt visniecīgāko slimības pazīmi, kad jebkuram citam cilvēkam liktos, ka tie ir pilnīgi veseli un normāli. Pēc tam iztīrījām krātiņus un padevām ēst jutīgākajiem iemītniekiem, kas nedrīkst ilgi gaidīt uz brokastīm (piemēram, nek- tārputniņi, kuriem savs nektārs jāsaņem, tikko ataususi gaisma, un mazuļi, kas ik rītu agri jāpazīda no pudelītes), pēc tam paēdām brokastis paši. Brokastu laikā apmainījāmies domām par saviem aizbildināmajiem. Šādas sarunas maltītes laikā būtu kuru katru normālu mirstīgo aizbiedējušas no galda, jo mēs runājām galvenokārt par mūsu dzīvnieku vēdera darbību; savvaļas dzīvniekiem caureja vai vēdera aizcietējumi bieži vien ir ļoti labs kritērijs, pēc kā var noteikt, vai dzīvnieki tiek pareizi baroti, šīs parādības var arī būt pirmais (un bieži — vienīgais) slimības simptoms.
Jebkurā dzīvnieku kolekcionēšanas ekspedīcijā visvieglākais darbs ir to iegūšana. Tiklīdz vietējie iedzīvotāji uzzinājuši, ka jūs pērkat dzīvus savvaļas radījumus, tie sāk birt kā no pilnības raga; protams, deviņdesmit procentu mēdz būt visparastākie dzīvnieki, taču reizēm viņi atnes īstus dārgumus. Ja vēlaties kaut ko sevišķi retu, jums parasti jāiet un jāmeklē tas pašam, bet tad esiet drošs: kamēr jūs ziedosiet savu laiku šim mērķim, jums mājās tiks sanesta visa apkārtējā fauna. Tātad gandrīz var teikt, ka dzīvniekus iegūt ir viegli; īsteni grūtais darbs ir tos pēc tam uzturēt.
Lielākās grūtības, ar ko jāsastopas, kad esat ieguvis tikko noķertu dzīvnieku, ir ne tik daudz izbīlis, kādu dzīvnieks pārdzīvojis, kad ticis noķerts, bet gan fakts, ka gūsts piespiež to eksistēt sava šķietami visļaunākā ienaidnieka, tas ir, jūsu, tiešā tuvumā. Daudzos gadījumos dzīvnieks nebrīvē iejūtas lieliski, tomēr nekad nespēj pierast pie tuvības, kādā tam jādzīvo ar cilvēku. Sis ir pirmais lielais šķērslis, kas jāpārvar, un tas panākams vienīgi ar pacietību un laipnību. Mēnešiem ilgi dzīvnieks šņāks un mēģinās uzbrukt, tiklīdz tuvosieties, tā ka jūs jau sāksiet zaudēt cerības jebkad iekarot tā simpātijas. Un tad kādu dienu ne no šā, ne no tā tas čāpos pretī, paņems barību no jūsu rokas un ļaus, lai tam pakasāt aizausi. Sādi brīži ir atmaksa par visilgāko gaidīšanu.
Barošana, protams, ir viena no vissvarīgākajām problēmām. Jums ne tikai labi jāzina, kādu barību katras sugas dzīvnieki ēd savvaļas apstākļos, bet arī jāsagatavo piemērota aizstājējbarība, ja īstā nav dabūjama, un jāpieradina dzīvnieki pie tās. Turklāt jums jāizdabā katra atsevišķa dzīvnieka gaumei, un gaumes ir neiedomājami atšķirīgas. Reiz man gadījās kāds grauzējs, kas, kategoriski atteikdamies pieņemt grauzēju parasto barību — augļus, maizi un dārzeņus —, trīs dienas ēda vienīgi makaronus. Man bija arī pieci pērtiķi — visi vienas sugas un vecuma —, kuriem piemita visērmīgākās atšķirības gaumes ziņā. Divi no šiem pieciem bija ļoti kāri uz cieti vārītām olām, turpretim pārējie trīs baidījās no nepazīstamajiem baltajiem priekšmetiem un neparko neaiztika tos, pat spiedza aiz šausmām, ja tiem būrī ielika tādus šausmoņus. Visi pieci pērtiķi dievināja apelsīnus, bet, kamēr četri no viņiem augli rūpīgi nomizoja un mizu aizmeta, piektais savu apelsīnu nomizoja tikpat rūpīgi, bet pēc tam aizmeta projām augli un apēda mizu. Ja nu jums ir vairāki simti dzīvnieku un visiem ir šādas ērmotas kaprīzes, tad lāgiem liekas, ka sajuksiet prātā, nopūloties apmierināt to iegribas, lai tikai visi būtu veseli un laimīgi.