Taču nav nekādu šaubu, ka no visiem daudzajiem darbiem, kas šādā ekspedīcijā jūs dzen vai izmisumā, visgrūtākais ir dzīvnieku mazuļu mākslīgā barošana. Pirmām kārtām, gandrīz neiespējami ir pieradināt mazos muļķīšus zīst no pudelītes, un ir ārkārtīgi nepatīkami cīnīties ar tādu mazu dzīvnieciņu pa remdena piena jūru. Otrkārt, tiem pastāvīgi nepieciešams siltums, īpaši naktī, un tas nozīmē (ja vien jūs tos nepaņemat pie sevis gultā, kā šis uzdevums bieži tiek atrisināts), ka jums naktī vairāk reižu jācejas augšā, lai apmainītu karstā ūdens pudeles. Celties pēc nogurdinošas darba dienas trijos no rīta augšā un no jauna piepildīt pudeles ar karstu ūdeni ir darbs, kas ļoti drīz zaudē pievilcību. Treškārt, visiem dzīvnieku mazuļiem ir ļoti vārīgi vēderiņi, un jums jābūt acīgam kā vanagam, uzmanot, lai piens, ko tiem dodat, nav par treknu vai par liesu; ja tas ir pārāk trekns, rodas gremošanas traucējumi, kas var novest līdz nefrītam un mazos nogalināt, bet, ja piens pārāk liess, mazuļi novājē un kļūst uzņēmīgi pret dažādām postīgām slimībām.
Par spīti maniem drūmajiem paredzējumiem, meln- ausainais vāverēns Mazvavīts Mazais (draugi to drīkstēja saukt vienkārši par Mazo) izvērtās par paraug- mazuli. Dienu tas drebinādamies gulēja vates ligzdiņā uz silta ūdens pudeles skārda biskvītu kastes dibenā; nakti nolikām kasti līdzās savām gultām un sildījām to ar infrasarkano staru lampu. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad bijām spiesti atzīt, ka Mazajam ir ļoti noteikts raksturs. Bija jāpabrīnās, cik daudz trokšņa var sacelt tāds mazs zvēriņš; kad tas laida vaļā veselām sērijām īsus brēcienus, izklausījās, it kā tarkšķētu lēts modinātājpulkstenis. Jau pirmajās divdesmit četrās stundās mazulis bija atskārtis, kurā laikā tam pienākas ēdiens, un, ja mēs nokavējāmies kaut vai par piecām minūtēm, tas brēca un tarkšķināja bez mitas, līdz atsteidzāmies ar barību. Un tad pienāca diena, kad Mazais pirmoreiz atvēra ačteles un varēja pamest skatienu uz saviem audžuvecākiem un pasauli vispār. Taču tas izvirzīja atkal jaunu problēmu. Todien mums gadījās mazliet noseboties ar barošanu. Bijām paši ilgāk pakavējušies pie lenča, dziļi iegrimuši sarunās un, diemžēl jāatzīstas, Mazo galīgi piemirsuši. Pēkšņi izdzirdu aizmugurē vieglu skrapstoņu; pagriezies ieraudzīju Mazo tupam uz ēdamistabas sliekšņa, turklāt, maigi izsakoties, ļoti saniknotu. Ieraudzījis mūs, tas tūliņ sāka tarkšķēt kā modinātājpulkstenis, teciņiem pārskrēja pār istabu, elsdams uzrāpās pa Džekijas krēslu un tad uzlēca viņai uz pleca, kur aptupās, sirdīgi šaudīdams asti uz augšu un leju un nelabi brēkdams Džekijai ausī. Tādam mazam vāverēnam tas bija īsts varoņdarbs. Tur-
klāt es jau minēju, ka viņam tikko bija atvērušās actiņas. Tomēr viņš bija pratis izrāpties no kastes un izlī- kumot cauri guļamistabai (tā bija krautin piekrauta ar fotografēšanas un filmēšanas iekārtu); pēc tam Mazais bija nogājis pa visu garo verandu, drosmīgi virzīdamies starp daudzajiem krātiņiem, kuros mita vāverē- nam potenciāli bīstami zvēri, un beidzot sameklējis mūs (droši vien, vadoties pēc skaņas) ēdamistabā, kaut ari tā atradās pašā verandas galā. Vāverēns bija noskrējis septiņdesmit jardu pa nepazīstamu teritoriju, cauri neskaitāmām briesmām, lai pateiktu, ka ir izsalcis. Lieki
būtu pieminēt, ka tas saņēma uzslavu un — kas tam pašam gan šķita svarīgāk — pusdienas.
Tiklīdz Mazajam acis bija atvērušās, tas sāka strauji augt un drīz izveidojās par vienu no burvīgākajām vāverēm, kādas jebkad esmu redzējis. Oranžā galviņa un glītās ausis ar melno apmalīti skaisti izcēla lielās, tumšās acis, un apaļā muguriņa sulīgā sūnu zaļumā koši atšķīrās no divām dekoratīvām baltu plankumiņu rindām sānos, kas izskatījās kā jāņtārpiņi uz tumša ceļa. Pats galvenais tomēr bija aste. Gara un kupla, virspusē zaļa, apakšpusē mirdzoši oranža — nenoskatīties. Vā- verēnam patika sēžot atliekt asti pār muguru, tā ka galiņš šūpojās tieši virs deguna, un, kad Mazais asti viegli salīgoja, tā saviļņojās un noplīvoja kā sveces liesma vējā.
Pat pieaudzis būdams, Mazais gulēja savā skārda kastē pie manas gultas. Rītos viņš agri jo agri pamodās un, spalgi iebrēcies, ielēca no kastes kādā gultā un palīda zem segas. Minūtes desmit pētījis miegā nekustīgo ķermeni, tas nolēca uz grīdas un devās izlūkot verandu. No šīm ekspedīcijām zvēriņš parasti atgriezās ar kādu tur atrastu dārgumu (iepuvušu banāna gabaliņu, sausu lapu vai tīteņauga ziedu) un nog^bāja to mūsu gultās, gaužām dusmodamies, ja mēs so balvu izmetām uz grīdas. Tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz es nolēmu, ka Mazajam jāsāk dzīvot būrī, tāpat kā pārējiem dzīvniekiem: kādu rītu mani pamodināja mokošas sāpes — Mazais pūlējās iebāzt man ausī zemesriekstu. Atradis verandā tādu kārumu, viņš acīmredzot bija nodomājis, ka nebūs pietiekami droši to vienkārši paslēpt gultā, turpretī mana auss būtu ideāla uzglabāšanas vieta.
Otrs mazulis mums bija Bolacis, adatnagainais le- murs, ko sagūstījām netālu no Ešobi, kaut gan tas vairs nebija zīdainis, kad mēs to atradām. Lemurs ļoti ātri pierada un drīz vien kļuva par vienu no mūsu mīluļiem. Salīdzinājumā ār augumu zvēriņam bija milzīgas rokas un kājas, ar gariem, smailiem pirkstiem. Bija patiesi burvīgi komisks skats, kad tas, uz pakaļkājām skraidīdams, ķerstīja krātiņā kādu kodi vai tauriņu, ko bijām tur ielaiduši: garās rokas saslietas augšup kā lielās briesmās, acis vai sprāgst no pieres