ārā. Laupījumu noķēris un cieši samiedzis sārtajā plaukstā, bušbēbijs aptupās un mežonīgi ieplestam acīm to aplūkoja, it kā nevarētu vien nobrīnīties, kur tāds dīvains radījums pēkšņi gadījies. Tad zvēriņš iebāza to mutē un turpināja sēdēt, bet ģīmi viņam tagad kā dreboša Ūsiņa rotāja tauriņa spārns, ko viņš izbrīnījies vēroja ar savām lielajām acīm.
Bolacis bija pirmais, kuram man izdevās novērot kādu ārkārtīgi dīvainu paradumu, kas piemīt bušbēbi- jiem un ko, ar kaunu jāatzīstas, nekad vēl nebiju pamanījis, kaut arī man jau bija piederējuši daudzi bušbēbiji. Kādu rītu vēroju Bolaci, kad tas bija izlīdis no savas kastes, lai notiesātu dažus miltu tārpus un aši nomazgātos un sasukātos. Kā jau iepriekš minēju, Bolacim bija lielas ausis, maigas kā puķes ziedlapiņas. Tās bija tik plāniņas, ka tām gandrīz varēja redzēt cauri, un, droši vien tāpēc, lai savvaļas apstākļos ausis nesaskrāpētu vai citādi nesabojātu, viņš spēja tās salocīt tikpat kā jahtas buras un cieši pieglaust pie galvas. Bija skaidri redzams, ka ausis bušbēbijam ir ārkārtīgi svarīgs orgāns. Jebkuru skaņu, lai cik klusa tā būtu, ausis uztvēra, saslējās un pavērsās skaņas virzienā kā radari. Biju jau sen ievērojis, ka Bolacis daudz laika pavada, tīrot un beržot ausis ar ķepiņām, taču tajā rītā es noskatījos visu procedūru no sākuma līdz galam, un redzētais mani gaužām pārsteidza. Sēdēdams uz zara un sapņaini vērdamies tālē, Bolacis vispirms klīrīgi ņēmās post asti. Viņš rūpīgi šķirstīja spalvu, lai pārliecinātos, ka tur nav neviena gruzīša vai ērkšķa, atgādinādams mazu meiteni, kas pin matus. Tad bušbēbijs pabāza vienu no pārlieku garajām marionetes rokām sev apakšā un ielaida plaukstā lāsīti urīna. Lielā nopietnībā tas paberza plaukstas vienu pret otru un ieberzēja ar urīnu ausis, apmēram tā, kā vīrieši ziež matos briljantīnu. Ar otru urīna lāsīti viņš ieberzēja kāju pēdas un plaukstas, bet es to visu vēroju, gluži mēms aiz pārsteiguma.
Novēroju Bolaci šajā nodarbībā trīs dienas no vietas, līdz pārliecinājos, ka man nerādās halucinācijas; tas man šķita visdīvainākais dzīvnieku paradums, kādu jebkad biju novērojis. Varu vienīgi secināt, ka jēga ir šāda: ja ļoti plānā un maigā ausu āda netiktu mitrināta, tā neizbēgami izkalstu un varbūt sasprēgātu, kas varētu kļūt liktenīgi dzīvniekam, kurš paļaujas galvenokārt uz dzirdi. Tas pats notiktu ar maigajām roku plaukstiņām un kāju pēdiņām, taču urīns pasargā arī tās. Plaukstas un pēdas bušbēbijiem ir mazliet iedobtas, un, kad dzīvnieks lēkā no zara uz zaru, tās funkcionē gandrīz tāpat kā piesūcekņi koku vardes plez
nām. Tagad, iemitrināti ar urīnu, šie piesūcekņi kļūst divkārt efektīvi. Kad, ekspedīcijai turpinoties, mēs vēlāk sagūstījām lielu skaitu Demidova bušbēbiju (savas sugas vismazākos pārstāvjus, krietnas peles lielumā), novēroju, ka tie visi dara tāpat.
Manuprāt, šādā dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā vislabākais ir pastāvīgais ciešais kontakts ar dzīvniekiem, kas dod iespēju novērot, mācīties un piezīmēt. Ik dienu un bezmaz ik mirkli mūsu kolekcijā notika kaut kas jauns un interesants. Daži dienasgrāmatas fragmenti rāda, cik pārpilna jauniem darbiem un interesantiem vērojumiem bija katra diena.
14. februāri. Iegūti divi sarkanie pērtiķi; abiem roku un kāju pirksti nopietni iekaisuši, vainīgas smilšu blusu oliņas. Vajadzēja ar lanceti tās izņemt un injicēt pērtiķiem penicilīnu pret infekciju. Mazais civetu kaķēns pirmoreiz izrādīja pieauguša kaķa pazīmes: sacēla pakausī krēpes, kad es negaidot piegāju pie krātiņa. Piedevām tas vairākkārt skaļi iešņācās, daudz skaļāk, nekā parasti šņākuļo ēdot. Atnesta liela ragainā varde ar retu acu slimību. Proti, aiz acs ābola tai ir liels ļaundabīgs audzējs, kas padarījis dzīvnieku aklu; audzējs izspiedies uz āru, tādēļ izskatās, it kā vardei virs vienas acs būtu liels pūslis. Neliekas, ka tas darītu sāpes, tādēļ es necentos audzēju izoperēt. Tā, lūk, dzīvniekiem klājas, laimīgi dzīvojot brīvē.
20. februāri. Beidzot, pēc ilgiem meklējumiem un maldiem, Bobam izdevies noskaidrot, ko ēd matainās vardes: gliemežus. Bijām izmēģinājušies ar pelēniem, žurkulēniem, maziem putnēniem, olām, vabolēm un to kūniņām, ar siseņiem, bet viss velti. Gliemežus šīs vardes kārīgi rij, un tādēļ mēs ļoti ceram aizvest tās dzīvas uz mājām. Demidova bušbēbijiem uznācis kaut kas līdzīgs nefrītam. Šorīt divi bušbēbiji bija galīgi samirkuši urīnā. Sāku viņiem dot liesāku pienu, treknais varbūt bijis par stipru. Sagādāju arī vairāk kukaiņu barībai. Pieci Demidova bušbēbiji joprojām labi panes «Komplana» pienu, par ko gan jābrīnās, jo tas ir ļoti trekns, un, ja parastais sausais piens reizēm ir par stipru pieaugušiem dzīvniekiem, tad varētu domāt, ka «Komplana» piens izraisīs tādu pašu efektu mazuļiem.
martā. Atnesa divas skaistas kobras, vienu aptuveni sešas pēdas, otru apmēram divas pēdas garu. Abas tūliņ tika pabarotas. Vislabākais guvums šodien ir pun- durmangustu mātīte ar diviem mazuļiem. Mazajiem vēl nav actiņu, un tie ar savu bālgani gaišo krāsu ļoti atšķiras no tumši brūnās mātes. Atņēmu mātei mazuļus, lai barotu no pudelītes, jo māte bērnus droši vien pamestu novārtā vai nogalinātu, ja tos atstātu pie viņas.
martā. Mazie pundurmangusti kategoriski atsakās zīst pienu no pudelītes vai pildspalvas pipetes. Tādēļ (tikpat ir ļoti maz cerību, ka tie paliks dzīvi) noliku tos atpakaļ krātiņā pie mātes. Man par pārsteigumu, māte mazuļus pieņēma un labprāt zīdī. Ļoti neparasti. Šodien man vajadzēja noņemties ar diviem kājas lūzumiem: Vudforda pūcei, kas noķerta cilpā, un jaunam vanagam. Neticu, ka pūces kāja pilnīgi sadzīs: tai