Protams, ir ļoti svarīgi pazīt dzīvniekā ierašas un zināt, kā tas reaģēs attiecīgos apstākļos. Piemēram, ja izsalkusi maisu žurka, palaista šādā iežogojumā, atradīs zemē bagātīgās devās meža augļus, tā nekavējoties sāks bāzt tos savos milzīgajos vaigu maisos, cik tikai līdīs iekšā, un beigu beigās izskatīsies kā saslimusi ar cūciņu smagā formā. Ja jūs negribat uzņemt vienīgi garlaicīgu attēlu sēriju ar dzīvnieku, kas bez mērķa pastaigājas pa krūmiem un zālāju šurp un turp, jums jā.rada apstākļi, kas ļautu dzīvniekam nodemonstrēt kādu interesantu darbību vai parādīt savu iedabu. Pat tad, kad būsiet jau ticis tik tālu, jums vēl nepieciešami divi faktori: pacietība un veiksme. Nav iespējams dzīvniekam, arī piejaucētam, kā īstam aktierim iestāstīt visu, kas tam darāms. Dažkārt dzīvnieks, kurš nedēļām ilgi ik dienu kaut ko regulāri darījis, kameras priekšā pēkšņi saslimst ar īstu lampu drudzi un atsakās darboties. Un, ja jūs esat neskaitāmas stundas saules svelmē nopūlējies, lai visu sagatavotu, tad šāds rezultāts jūs var novest līdz trakumam.
īsts paraugs grūtībām, kādas rodas, filmējot dzīvniekus, šķiet, bija diena, kad mēģinājām uzņemt filmā ūdensbriedīti. Sīs burvīgās mazās antilopes ir apmēram foksterjera augumā, un tām ir skaists kastaņkrā- sas kažociņš ar glītām baltām svītrām un plankumiņiem. Mazie, jaukie ūdensbriedīši ir ārkārtīgi fotogē-
niski. ūdensbriedītim ir daudz interesantu īpatnību, no kurām viena ir piemērotība daļējai dzīvei ūdenī savvaļas apstākļos. Dzīvnieks lielāko tiesu laika pavada, bradājot un peldoties meža upītēs, un var pat nopeldēt krietnu gabalu zem ūdens. Otra interesanta iezīme ir ūdensbriedīša kāre pēc gliemežiem un vabolēm; šādas gaļēdājas antilopes ir ļoti neparasta parādība. Trešā dīvainība — dzīvnieks ir ārkārtīgi rāms un viegli pieradināms: man reiz gadījās ūdensbriedītis, kas stundu pēc sagūstīšanas ņēma no manas rokas barību un ļāva pakasīt aiz auss, it kā tas būtu jau piedzimis nebrīvē.
Mūsu ūdensbriedītis nebija nekāds izņēmums; tas bija ļoti rāms un bezgala laimīgs, ja tam pakasīja galvu vai vēderiņu, un ar lielu labpatiku tiesāja nost gliemežus un vaboles jebkurā daudzumā, cik vien mēs spējām viņam piegādāt. Visu brīvo laiku tas pavadīja, cenzdamies izpeldēties savā ūdens traukā, kurā ar lielām mokām varēja iebāzt vienīgi dibengalu.
Lai labāk varētu nodemonstrēt mūsu briedīša gaļ- ēdāja un ūdens dzīvnieka īpašības, nolēmu uzņemšanas laukumu iekārtot upmalā. Pamežu izvietojām ļoti rūpīgi, tā, lai tas optimāli uzsvērtu dzīvnieka lielisko aizsargkrāsu. Kādu rītu, kad debesīs nebija neviena mākonīša un saule atradās īstajā vietā, iznesām ūdensbriedīša krātiņu upmalā un taisījāmies jau palaist dzīvnieku ārā.
Baidos vienīgi, — es sacīju Džekijai, — ka nespēšu panākt, lai tas brīvi darbojas. Tu taču zini, cik tas ir lēnīgs … droši vien aizies līdz laukuma vidum un tālāk nekustēs.
Nekas, es viņu no otras puses lūkošu pievilināt ar kādu gliemezi vai kaut ko tamlīdzīgu, gan jau tad viņš pāries pāri laukumam, — Džekija mani mierināja.
Ja tikai viņš nestāvētu kā govs ganībās. Man viņš jāpiespiež kaut nedaudz pakustēties.
Taču briedēns todien kustējās krietni vairāk, nekā es jel kad būtu spējis iedomāties. Tikko krātiņa durvis bija atdarītas, tas graciozi iznāca ārā un mirkli pastāvēja, vienu slaido kājiņu pacēlis. Es sagatavoju kameru un gaidīju nākamo kustību. Nākamā kustība bija kaut kas pavisam negaidīts. Kā raķete briedītis pāršāvās pāri manam rūpīgi sapreparētajam uzņemšanas laukumam, izbrāzās cauri stiepļu pinumam, it kā tur vispār nekā nebūtu, un nozuda krūmos tik ātri, ka mēs nepaguvām pat sarosīties, lai to aizturētu. Mūsu reakcija bija gausa, jo nemūžam nebijām gaidījuši šādu iznākumu, bet, kad redzēju savu vērtīgo ūdensbriedīti izgaistam, es izgrūdu tādu briesmu brēcienu, ka visi, pat pavārs Filips, acumirklī pameta savu darāmo un kā uz burvja mājienu parādījās uzņemšanas laukumā.
— ūdensbriedis aizbēga! — es kliedzu. — Maksāšu desmit šiliņus tam, kurš to notvers.
Sā dāsnā solījuma efekts bija zibenīgs. Afrikāņi kā ķīlis triecās krūmājā, kur bija nozudusi antilope, metās tai pakaļ kā izsalkušu siseņu bars. Pēc piecām minūtēm, savā vecākā seržanta balsī triumfāli rēcot, no krūmiem izlīda Filips, turēdams klēpī antilopi, kas neganti spārdījās un spēra. Tiklīdz bijām to novietojuši atpakaļ krātiņā, tā palika stāvam pavisam mierīgi, raudzīdamās mūsos ar dzidru skatienu, it kā brīnītos, par ko te sacelta tāda kņada. Dzīvnieciņš draudzīgi nolaizīja man roku un, tikko biju pakasījis tam aiz auss, acis pievēris, iegrima parastajā pustransā. Visu atlikušo dienas daļu nopūlējāmies uzņemt neganto antilopi. Krātiņā tā uzvedās brīnišķīgi — plunčājās ūdens bļodā, lai parādītu, ka ir ūdens dzīvnieks, ēda vaboles un gliemežus, lai parādītu, ka ir gaļēdājs —, bet, tiklīdz antilopi palaida uzņemšanas laukumā, tā metās pretim apvārsnim tādā ātrumā, it kā pa pēdām dzītos vesels bars leopardu. Līdz vakaram, pats pārkarsis un nomocījies, biju uzņēmis piecdesmit pēdu filmas, kas rādīja antilopi stāvam sastingušu pie krātiņa, lai nākamajā mirklī mestos prom kā plēsta. Noskumuši nesām krātiņu atpakaļ uz Atpūtas māju, bet antilope rāmi gulēja savā banānu lapu midziņā un gremoja vaboles. Tā bija pēdējā reize, kad mēģināju uzņemt filmā ūdensbriedīti.