Otrs radījums, kas man filmēšanas sfērā sagādāja neizsakāmas mocības, bija kāda jauna Vudforda pūce, kuru mēs fantāzijas trūkuma dēļ saucām par Vudiju. Vudforda pūces ir ļoti glītas, ar tumšu šokolādes krāsas spalvojumu, kas nolāsots baltiem plankumiem; tik skaistu acu laikam gan nav nevienai citai pūcei. Tās ir lielas, tumšas un mirdzošas, ar smagiem, mēļiem, maigi iesārtiem plakstiem, kurus pūce lēnām paceļ un nolaiž, gluži kā paveca kinoaktrise, nespēdama izšķirties par to, vai viņai vēlreiz rādīties publikai vai ne. So valdzinošo mirkšķināšanu pavada skaļi, kastaņešu klabināšanai līdzīgi knābja klikstieni. Ja putns ir uztraucies, tas mirkšķina acis sevišķi izteiksmīgi, šūpojas savā laktā šurp un turp, it kā nupat grasītos sākt hula-hula deju, un tad piepeši paplēš spārnus un klik- stinādams draud ar knābi; šai brīdī pūce izskatās kā īsts nāves eņģelis uz kapa pieminekļa. Vudija lieliski to visu nodemonstrēja savā krātiņā un darīja tāpat arī pēc komandas, ja vien tai parādīja kādu kārumu, piemēram, pelēnu. Biju pārliecināts, ka bez liekiem pūliņiem uzņemšu šo izrādi filmā, ja vien sagādāšu pienācīgu fonu.
Ar sietu apvilktā laukumā, kur es filmēju putnus, izveidoju kaut ko līdzīgu īstam meža kokam, kas no vienas vietas apaudzis tīteņiem un citiem parazītau- giem, par fonu izmantodams zaļas lapas un zilas debesis. Tad iznesu Vudiju ārā un nosēdināju to uz zara pašā lapu biezumā. Aina, ko Vudijai vajadzēja notēlot, bija tik dabiska un vienkārša, ka, manuprāt, nevarētu pārpūlēt pat pūces smadzenes. Ja vien Vudija man nedaudz piepalīdzētu, desmit minūtēs viss būtu darīts. Pūce tupēja uz zara un, šausmās iepletusi acis, vēroja mūs, bet es ieņēmu savu vietu pie kameras. Tikko nospiedu slēdzi, pūce vienreiz aši samirkšķināja acis, bet tad, it kā tai pēkšņi būtu apriebusies mūsu klātbūtne, demonstratīvi uzgrieza mums muguru. Pūlēdamies neaizmirst, ka dzīvnieku fotogrāfa pirmais bauslis ir pacietība, es noslaucīju sviedrus no pieres, aizgāju pie zara, pagriezu pūci uz mūsu pusi un devos atpakaļ pie kameras. Kad biju tur nonācis, Vudija jau atkal bija uzgriezusi mums muguru. Iedomājos, ka varbūt gaisma tai šķiet par spilgtu, tādēļ aizsūtīju dažus kalpotājus sacirst zarus, kurus saspraudām tā, lai putns būtu pasargāts no tiešas saules gaismas. Taču pūce joprojām rādīja mums tikai mugurpusi. Bija skaidrs — ja gribu to uzņemt, man visas dekorācijas jāpārkārto otrādi. Ar lielām pūlēm pārnesām apmēram tonnu krūmu un zaru un sakārtojām tos tādā veidā, kā Vudijai, šķiet, patika labāk.
Visu laiku, kamēr mēs svīzdami stiepām smagos za-
rus un tīteņaugu cilpas, pūce mūs vēroja izbrīna pilnām acīm. Tā augstsirdīgi man atļāva ari kameras iekārtu novietot pareizajā pozīcijā (tas bija sarežģīts darbs, jo tagad vajadzēja uzņemt gandrīz tieši pret sauli), bet pēc tam aukstasinīgi uzgrieza kamerai muguru. Man uznāca vēlēšanās pūci nožņaugt. Pa to laiku debesīs bija savilkušies milzīgi, melni mākoņi, kas draudēja pilnīgi aizsegt sauli, un filmēt vairs nebija iespējams. Sakravāju iekārtu un ar slepkavības domām sirdī devos pie koka, lai noņemtu no zara savu kinozvaigzni. Kad es tuvojos Vudijai, tā pagriezās pret mani, sajūsmā noklikstināja knābi, nodejoja strauju hula-hula, tad paplēta spārnus un paklanljas man ar tāda aktiera šķietamo kautrību, kurš pēc izrādes septiņpadsmito reizi parādās publikai.
Protams, ne jau ar visām mūsu kinozvaigznēm iznāca tāda nojēgšanās. Jāsaka, ka vienu no veiksmīgākajām epizodēm es uzņēmu filmā bez īpašām pūlēm, turklāt .rekordīsā laikā. Tomēr, filmu skatoties, varēja likties, ka tas bijis daudz grūtāks uzdevums nekā piespiest pūci izplest spārnus. īsi sakot, es gribēju dažos kadros parādīt olēdāju čūsku, kad tā patlaban izlaupa putna perēkli. Olēdājas čūskas ir apmēram divas pēdas garas un ļoti slaidas, sārtbrūnā krāsā ar tumšāku rakstu; ļoti savdabīgas ir čūsku izvalbītās, palsi sudrabainās acis ar šauriem, vertikāliem redzokļiem kā kaķim. Taču visīpatnējākais ir tas, ka šīm čūskām trīs collas aiz rīkles (protams, iekšpusē) pie mugurkaula skriemeļiem ir izaugumi, kas nokarājas uz leju kā sta- laktīti. Reptilis olu norij veselu; kad tā nonākusi zem šiem skriemeļiem, čūska savelk muskuļus, smailie izaugumi olu saspiež un čaumala pārplīst. Dzeltenumu un baltumu čūska sagremo, bet plakani saspiesto čaumalu atvemj. Sis process ir ļoti interesants un, cik man zināms, vēl nekad nebija fiksēts filmā.
Tolaik mums bija sešas olēdājas čūskas, visas, man par prieku, vienāda lieluma un vienas krāsas. Šejienes bērneļi rāvās ko mācēja, piegādādami mums audēj- putniņu olas, ar ko barot šos rāpuļus, kuri šķita spējīgi apēst olas jebkurā daudzumā, ja vien nebijām slinki salikt tās krātiņā. Vajadzēja tikai iebāzt krātiņā olu, lai gulošais čūsku kamols pārvērstos par kustīgu ņudzekli: katra centās pirmā aizsteigties pie kāruma. Lai nu arī čūskas krātiņā izturējās tik priekšzīmīgi, pēc piedzīvojumiem ar Vudiju un ūdensbriedīti es biju noskaņots mazliet pesimistiski. Tomēr sagatavoju piemērotu vidi (ziedošu krūmu, kura zaros novietota maza ligzdiņa) un rekvizītus — duci mazu, zilu oliņu. Tad čūskām trīs dienas nedeva kārtējo olu devu, lai mēs būtu droši, ka tām visām būs laba apetīte. Tas rāpuļiem nekādu ļaunumu nenodarīja, jo visas čūskas spēj izturēt ilgstošu gavēni, dažas lielākās žņaudzējčūskas