var iztikt neēdušas mēnešiem un pat gadiem. Kad manas kinozvaigznes bija sasniegušas, pēc manām domām, vajadzīgo izsalkuma pakāpi, mēs ķērāmies pie darba.
Čūsku krātiņš tika nogādāts uzņemšanas laukumā, ligzdā bija ieliktas piecas skaistas, zilas oliņas, tad vienu no čūskām saudzīgi novietoja krūma zaros tieši virs perēklīša. Sagatavoju kameru un gaidīju.
Čūska laiski gulēja zaros, šķiet, mazliet apžilbuši, jo bija no vēsā, tumšā krātiņa nokļuvusi saules gaismā. Taču pēc brītiņa tā sāka šaudīt mēli un ieinteresēta grozīt galvu. Pēc tam čūska kā ūdens strūkliņa aizvijās pa zariem uz ligzdas pusi. Lēnām tā slīdēja ligzdai aizvien tuvāk, bet, kad bija sasniegusi ligzdas malu, pastiepa galvu tai pāri un ar dzēlīgajām, sudrabainajām acīm sāka blenzt uz olām. Mēle atkal šaudījās, it kā ostītu olas, tad čūska viegli piegrūda tām purnu kā suns biskvītu kaudzītei. Pavilkusies vēl mazliet tālāk pāri ligzdas malai, tā pagrieza galvu sānis, plati atpleta muti un sāka rīt vienu olu. Visām čūskām žokļi savienoti tā, ka tos var izplest, rijot laupījumu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pārāk liels, lai vispār to iedabūtu mutē. Mūsu olēdāja nebija nekāds izņēmums, tā akurāti atbrīvoja žokļu viras, āda uz kakla sastie- pās, līdz katra zvīņa izdalījās atsevišķi un bija skaidri redzams, kā zilā ola spīd cauri plānajai izspīlētajai ādai, lēnām slīdēdama uz priekšu. Kad čūska bija ieri
jusi olu apmēram par collas tiesu, viņa uz mirkli sastinga kā apcerē, tad izvijās ārā no ligzdas un ielīda zaros. Rāpdamās uz priekšu, tā starp zariem berzēja norītās olas veidoto pietūkumu, tādējādi stumdama olu aizvien tālāk uz leju.
Iepriecināti par šādu veiksmi, mēs aiznesām čūsku atpaka| uz krātiņu, lai tā netraucēti varētu sagremot maltīti, es pārcēlu kameru jaunā vietā un ieliku lielās lēcas tuvplāna uzņēmumiem. Novietojām ligzdā jaunu olu apēstās vietā un izvilkām no krātiņa otru olēdāju. Labi, ka visas čūskas izskatījās vienādas, jo pirmā čūska vairs neliktos par olām ne zinis, kamēr nebūtu sagremojusi norīto, tādēj tuvplāna uzņēmumiem to izmantot nevarēja. Bet jaunajai bija vilka apetīte, un tā es bez jebkādām raizēm uzņēmu tuvplāna kadrus, kas man bija vajadzīgi, lai parādītu, kā čūska pieslīd pie ligzdas un izņem olu. To visu atkārtoju vēl ar divām čūskām, pabeigtajā filmā visas epizode? tika samontētas darbības secībā, un neviens, noskatījies gatavo filmu, nevarēja pateikt, ka redzējis četras dažādas čūskas.
Visi bafutieši, Fonu ieskaitot, ļoti interesējās par filmēšanu, jo pavisam nesen bija pirmoreiz skatījušies kino. Bafutā reiz bija ieradies ceļojošais kino un demonstrējis krāsainu filmu par karalienes kronēšanu, un bafutiešiem tā bija neprātīgi patikusi. Par to tika spriests un runāts vēl tad, kad mēs tur bijām, tātad gandrīz pusotra gada vēlāk. Domādams, ka Fonu un viņa padomniekus interesētu uzzināt par filmēšanu kaut ko vairāk, uzaicināju viņus kādu rītu atnākt un noskatīties uzņemšanā, un viņi aicinājumu ar sajūsmu pieņēma.
Ko tu domā filmēt? — Džekija apvaicājās.
Vienalga ko, tikai neko bīstamu, — es atbildēju.
Kāpēc neko bīstamu? — Sofija jautāja.
Negribu riskēt… Ja kāds zvērs iekostu Fonam, es vairs nebūtu persona grata, vai nav tiesa?
Pasarg dievs, to tiešām nedrīkst pieļaut, — Bobs piekrita. — Bet ko tad esi nodomājis uzņemt?
Uzņemšu dažus kadrus ar maisu žurkām, gan kādreiz noderēs. Un tās jau nespēj ne mušai pāri nodarīt.
Nākamajā rītā visu sagatavojām. Uzņemšanas laukums imitēja zāļainu meža klajumiņu, turpat blakus uzslējām vienu no mūsu speciāli pasūtītajām neilona nojumēm, zem kuras varētu sēdēt Fons ar savu galmu, un novietojām tur galdiņu ar dzērieniem un vairākus krēslus. Tad sūtījām Fonam ziņu, ka esam visu sagatavojuši.
Vērojām viņu ar visu padomi nākam pāri pagalmam, un tas bija brīnišķīgs skats. Priekšgalā soļoja Fons skaistā zilbaltā mantijā, mīļākā sieva tecēja līdzās, ar milzīgu oranžsarkanu saulessargu aizēnodama viņu no saules. Viņiem sekoja padomnieki plandošos zaļos, sarkanos, oranžos, baltos un dzeltenos tērpos. Ap šo krāsaino falangu lēkāja un kūleņoja vairāk nekā četrdesmit Fona bērnu kā mazas, melnas vabolītes ap raibu kāpuru. Procesija lēnām apgāja apkārt Atpūtas mājai un ieradās mūsu improvizētajā kinostudijā.
Labrīt, mans draugs, — Fons, plati smaidīdams, sveicināja, — mēs nu esam atnākuši apskatīt tavu kino.
Sveicināts, mans draugs, — es atbildēju. — Vai tu negribētu vispirms sadzert ar mani kādu glāzīti?
Vā! Jā, labprāt, — Fons noteica, piesardzīgi apsēzdamies uz saliekamā krēsla.
Es piepildīju glāzes un, kamēr maziem malciņiem dzērām, izskaidroju Fonam filmēšanas noslēpumus, parādīju, kā darbojas kamera, kāda izskatās filma, un pastāstīju, ka katrā mazajā attēlā uzņemta viena kustība.
Un kad tad mes šito tavu filmu redzēsim? — apjautājās Fons, iepazinies ar filmēšanas pamatprincipiem.