Man tā jāaizved uz savu zemi, lai pabeigtu, — es bēdīgi atteicu. — Varēšu jums filmu parādīt tikai tad, kad atkal atbraukšu uz Kamerūnu.
Labi, — sacīja Fons. — Kad tu atkal atbrauksi pie manis, tad mēs kopā papriecāsimies un tu man parādīsi savu filmu.
Izdzērām vēl pa glāzītei uz manu drīzu atgriešanos Bafutā.
Pa to laiku viss bija sagatavots, lai parādītu Fonam, kā uzņem epizodi. Sofija, kas bija mūsu montāžiste, biksēs un kreklā ģērbusies, ar saules brillēm uz acīm un milzīgu salmu platmali galvā, piemetās uz maza saliekamā krēsliņa un turēja rokās piezīmju bloku un zīmuli, gatava pierakstīt visu vajadzīgo par katru uzņemto kadru. Netālu no viņas Džekija, apkārusies ar fotoaparātiem, notupās pie skaņu ieraksta aparatūras. Turēdams rokā rīksti un krātiņu, kurā kā negudras spiedza mūsu kinozvaigznes, uzņemšanas laukuma malā bija nostājies Bobs, kas izpildīja režisora lomu. Es uzstādīju kameru, ieņēmu savu vietu un padevu zīmi sākšanai. Fons un viņa padomnieki klusēdami apcerīgi vēroja, kā Bobs izpurina divas maisu žurkas laukumā un ar rīksti aizvada vajadzīgajā virzienā. Iedarbināju kameru, un, kad atskanēja tās smalkā sanoņa, skatītāju pulks man aiz muguras korī atzinīgi izsaucās: «Ā!» Tieši šajā mirklī pagalmā ienāca mazs puišelis, nesdams kalabašu; neliekoties par pūli ne zinis, viņš devās tieši pie Boba un sniedza savu nešļavu. Es tik aizrautīgi skatījos kameras vizierī, ka nepievērsu nekādu uzmanību tam, ko Bobs ar bērnu runā.
Kas tev tur ir? — jautāja Bobs, ņemdams pudeli, kurai kakls bija aizbāzts ar zaļām lapām.
Zvērs, — puišelis īsi atteica.
Nepajautājis tuvāk, kas par dzīvnieku tas īsti ir, Bobs izrāva lapu kušķi no pudeles kakla. Rezultāts pārsteidza ne tikai viņu vien, bet arī visus pārējos. No kalabaša kā bulta izšāvās sešas pēdas gara kustīga un ļoti nikna zaļā mamba un velšus novēlās zemē.
Sargiet kājas! — Bobs brīdinot iesaucās.
Novērsu skatienu no kameras viziera un ieraudzīju
kaut ko tādu, ka man kļuva mazliet dīvaini ap dūšu: zaļā mamba pa trijkāja apakšu ļoti noteikti slīdēja tieši uz mani. Es virzījos atpakaļ, lēkādams ar tik gaisīgu grāciju, kāda būtu pa spēkam vienīgi primabalerīnai, kad tā sparīgi uzlēkusi uz asas naglas. Acumirklī izcēlās drausmīga panika. Čūska aizslīdēja man garām un ātrā gaitā locījās uz Sofijas pusi. Sofija, to redzēdama, laikam nolēma, ka bēgt gan ir kauns, bet veselīgi. Paķērusi zīmuli, bloku un diezin kādēļ arī saliekamo krēslu, viņa kā zaķis metās tieši padomnieku barā. Nelaimīgā kārtā arī čūska bija izvēlējusies to pašu ceļu, tādēļ sekoja Sofijai cieši uz pēdām. Padomnieki uzmeta skatienu Sofijai, kas nepārprotami veda čūsku pie viņiem, un ne mirkli vairs nevilcinājās. Viņi visi kā viens pagriezās un metās bēgt. Vienīgi Fons palika kā piekalts pie sava krēsla, tā iespiests aiz dzērienu galdiņa, ka nevarēja piecelties.
Dabū rungu! — es uzkliedzu Bobam un metos pakaļ čūskai. Es, protams, zināju, ka čūska nevienam netaisās uzbrukt. Tā centās vienīgi nokļūt pēc iespējas tālāk prom no mums. Bet, ja piecdesmit panikas pārņemti afrikāņi, turklāt basām kājām, bezprātīgi jož uz visām pusēm un turpat ir arī pārbiedēta indīgā čūska, it viegli var notikt nelaime. Džekija vēlāk stāstīja, ka skats esot bijis fantastisks. Pār pagalmu joņo padomnieki, viņiem paka] Sofija, Sofijai nopakaļ čūska, aiz čūskas es, bet man savukārt seko Bobs ar rungu. Atvieglots redzēju, ka Fonam mamba paslīdējusi garām. Kad kaujas vilnis bija aizvēlies tālāk, Fons, palikdams sēžam kā sēdējis, nolēma, ka prātīgākais ir aši iemest kādu malku uzbudināto nervu nomierināšanai.
Beidzot mums ar Bobu izdevās piespiest mambu pie Atpūtas nama kāpnēm. Pieturējām to ar rungu, saķērām un iebāzām vienā no mūsu lielajām čūsku somām. Aizgājis atpakaļ pie Fona, redzēju arī padomniekus no visām debess pusēm atgriežamies pie sava valdnieka. Ja kādā citā valstī jūs būtu licis augstu valstsvīru pulkam bēgt ko kājas nes, palaižot viņu vidū čūsku, jums būtu jāizcieš bezgalīgas nepatikšanas un pārmetumi par cieņas aizskaršanu un jāpanes nezin kādas vēl apnicīgas cilvēka rakstura izpausmes. Ar afrikāņiem ir pavisam citādi. Fons starodams sēdēja savā krēslā. Padomnieki atgriezdamies tērgāja un smējās, sita knipjus aiz prieka par to, ka briesmas garām, zoboja cits citu par veiklajām kājām un caurcaurēm uztvēra situāciju no jocīgās puses.
Vai jūs viņu saķērāt, mans draugs? — apvaicājās Fons, ar devīgu roku pieliedams man lielu glāzi manis paša viskija.
Jā, — es atteicu, pateicīgi pieņemdams dzērienu, — saķērām.
Fons atlaidās krēslā un viltīgi pasmējās.
Tu redzēji, kā visi mani ļaudis diedza? — viņš jautāja.
Jā, skrēja gan pamatīgi, — es piekritu.
Viņi bija nobijušies, — Fons paskaidroja.
Jā. Bet tā ir nejauka čūska.
Taisnība, taisnība, — pievienojas Fons, — sīkie ļautiņi traki nobijās no čūskas.
Jā.
Es gan nenobijos no čūskas, — Fons sacīja. — Visi mani ļaudis aizskrēja . .. briesmīgi nobijušies … bet es neskrēju nekur.
Nē, mans draugs, tev taisnība … tu neskrēji nekur.
Es no tās čūskas nemaz nenobijos, — Fons atkārtoja, ja nu es gadījumā nebūtu izpratis stāvokļa būtību.
Protams, bet čūska nobijās no tevis.
Nobijās no manis? — viņš pārsteigts jautāja.
Jā, tai nebija drosmes tev iekost… tā ir ļauna čūska, bet tai nav drosmes nogalināt Bafutas Fonu.
Fons sāka rēkdams smieties par šiem lētajiem glaimiem un tad, atcerēdamies, kā padomnieki bija mukuši, smējās vēl sirsnīgāk, un padomnieki viņam pievienojās. Pēdīgi, joprojām smieklos locīdamies, viņi devās mājup, un mēs ilgi varējām dzirdēt viņu čalošanu un jautros smieklus, kad pašus vairs neredzējām. Šis ir vienīgais man zināmais gadījums, kad diplomātiski sarežģījumi būtu varējuši izcelties zaļās mambas dēļ.