SESTĀ NODAĻA
ZVĒRI AR CILVĒKA ROKĀM
Vēstule ar kurjeru Mans labais draugs!
Laburitu jums visiem. Saņēmu Tavu zimiti, taču diemžēl jāsaka, ka jūtos vēl tikpat slikti kā vakar.
Man ļoti žēl, ka nevarēju aiziet pie Tevis un kopā ar Tevi iedzert, jo biju slims. Pateicos par viskija pudeli un zālēm, ko Tu man atsūtīji. Ieņēmu zāles vakar vakarā un šorit, taču vēl nekādu uzlabošanos nejūtu. Visvairāk mani uztrauc klepus, ja Tev ir kādas zāles pret to, lūdzu, iedod tās cilvēkam, kurš Tev aiznesis vēstuli. Domāju, ka ari viskijs palīdzēs, bet pagaidām vēl nezinu.
Lūdzu, ja vari, atsūti man mazliet džina. Neceļos nemaz augšā no gultas.
Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons
No visiem dzīvniekiem, ar ko gadās sastapties zvēru ķeršanas ekspedīcijās, visinteresantākie, man šķiet, ir pērtiķu cilts pārstāvji. Tie atgādina līksmus bērnus ar savu ātro uztveres spēju, nepiespiesto izturēšanos, kaismīgo, dedzīgo attieksmi pret dzīvi, ar vēlēšanos visu tūdaļ izmēģināt un ar bezgalīgo uzticību tiem cilvēkiem, kurus atzinuši par saviem audžuvecākiem.
Kamerūnā pērtiķi ir viens no galvenajiem iedzīvotāju pārtikas avotiem, un, tā kā nepastāv stingri likumi, cik pērtiķu drīkst izšaut un kādā gada laikā to var darīt, tad parasti tiek nogalināts ļoti daudz mātīšu, kam ir mazuļi. Nošautā māte nokrīt no koka, bet mazulis tai vēl cieši pieķēries klāt, un mazais pērtiķītis parasti nav pat ievainots. Visbiežāk mazuli nogalina un apēd kopā ar māti; dažreiz mednieks aiznes to līdzi uz ciemu, izaudzē un pēc tam apēd. Taču, ja tuvumā gadās kāds dzīvnieku kolekcionētājs, visi šie bārenīši, protams, tiek piegādāti viņam, jo viņš allaž ir ar mieru samaksāt vairāk, nekā par „dzīvu pērtiķi var dabūt tirgū. Tādēļ pēc diviem trim Kamerūnā pavadītiem mēnešiem jūs parasti konstatējat, ka esat kļuvis par audžutēvu veselam baram dažādu pasugu un dažāda vecuma pērtiķu.
Kad ekspedīcija tuvojas noslēgumam, mums Bafutā bija septiņpadsmit pērtiķu (neskaitot cilvēkveidīgos un zemāko sugu pārstāvjus, piemēram, poto un bušbēbi- jus), un tie nemitīgi gādāja par dažādiem jautriem piedzīvojumiem. Šķiet, ka visizteiksmīgākie no visiem bija sarkanie pērtiķi jeb patas pērtiķi — slaidi pērtiķīši, apmēram terjera augumā, spožu, rūsganu spalvu, sodrē- jaini melnām sejām un baltu krekla krūtežu. Savvaļā šie pērtiķi labprātāk dzīvo savannā nekā mežā, skraida apkārt prāvos baros kā suņi un cītīgi pārbauda zāļu saknes un satrunējušus koku stumbrus, meklējot insektus un putnu ligzdiņas, griež apkārt akmeņus, lai atrastu tārpus, skorpionus, zirnekļus un citus gardumus. Lāgu lāgiem tie paceļas pakaļkājās un raugās pāri zālei, bet, ja zāle ir pārāk augsta, palecas stāvus gaisā, it kā kāju vietā tiem būtu atsperes. Ieraudzījuši kaut ko, kas vēstī briesmas, pērtiķi skaļi sauc «praup… praup . . . praup» un joņo prom pa zāli līganos auļos kā mazi, sarkani sacīkšu zirdziņi.
Mūsu četri patas pērtiķi dzīvoja kopā lielā krātiņā, un, ja vien tie ar dziļas koncentrācijas izteiksmi skumjajās, melnajās sejās rūpīgi nešķirstīja cits citam kažoku, tad nodevās dīvainām austrumnieciskām dejām. Cik man zināms, tie ir vienīgie pērtiķi, kas tiešām prot dejot. Lielākā daļa pērtiķu rotaļādamies vienkārši griežas apkārt vai lēkā, bet patas pērtiķi ir izstrādājuši veselas deju tūres, pat vēl vairāk — tiem ir savs visai plašs repertuārs. Sākumā tie elastīgi lēkā kā gumijas bumbas, atsperoties no zemes ar visām četrām kājām uzreiz, aizvien ātrāk un aizvien augstāk, līdz beidzot uzlec gandrīz divu pēdu augstumā. Tad viņi pierimst un sāk jaunu «soļu» tūri. Pakaļkājas un ķermeņa pakaļējo daļu nekustinot, tie šūpo ķermeņa augšgalu no vieniem sāniem uz otriem kā pulksteņa svārstekli, vienlaikus grozīdami galvu no kreisās puses uz labo. Izšūpojušies ta reizes divdesmit trīsdesmit, sarkanie pērtiķi pāriet uz jaunu variāciju: izslienas stāvus, izstiepj rokas virs galvas, sejas pavērsuši pret krātiņa griestiem, un tad sāk ļodzīgi griezties, un griežas tik ilgi, kamēr apreibuši noveļas atmuguriski zemē. Visu šo deju pavada dziesma ar apmēram šādu tekstu: «Vaaaaov … vaaaaov … praup .. . praup … vaaaov .. . praup», kas skan daudz pievilclgāk un saprotamāk nekā populāro estrādes dziedātāju parastās dziesmiņas.
Patas pērtiķi, protams, dievināja dažāda veida dzīvo barību un jutās nelaimīgi, ja kādu dienu nedabūja katrs pa riekšavai sienāžu, vairākas putnu olas vai dažus sulīgus, spalvainus zirnekļus. Taču īstais putna piens tiem šķita palmu vaboles kāpuri. Palmu vaboles ir apmēram divas collas gari ovāli kukaiņi; Kamerūnā tie sastopami ļoti bieži. Šīs vaboles dēj oliņas satrunējušos koku stumbros, taču vislabāk tām patīk palmu mīkstās, fibrozās serdes. Tur miklajā, mīkstajā barotnē no oliņām izšķiļas balti, cirmeņiem līdzīgi kāpuri, kas drīz sasniedz īkšķa resnumu un apmēram trīs collu garumu. Sos treknos, kustīgos kāpurus patas pērtiķi uzskata vai par dievu barību, un, kad es parādījos ar konservu bundžu, kurā bija kāpuri, pērtiķi mani apsveica ar tādu sajūsmas brēku, ka vai ausis krita ciet. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka, par spīti neizsakāmajai kārei pēc šiem radījumiem, pērtiķi no tiem baidījās. Kad biju izbēris kāpurus uz krātiņa grīdas, viņi satupās kaudzītei visapkārt un, joprojām spiegdami aiz sajūsmas, šad tad ar drebošiem pirkstiem bikli pieskārās gardumiem. Ja kāpurs sakustējās, pērtiķis aši atrāva roku un steigšus noslaucīja to gar kažoku. Beidzot viens tomēr sagrāba kādu treknāku kāpuru, saviebās, cieši aizmiedza acis, iekampa kāpura vienu galu mutē un no visa spēka sakoda zobus. Kāpurs, protams, uz šādu rupju slepkavošanu reaģēja ar izmisīgiem nāves krampjiem, un pērtiķis to atkal ātri nometa, noslaucīja rokas un palika sēžam saviebtu seju un aizmiegtām acīm, gremodams nokosto kumosu. Patas pērtiķi man atgādināja cilvēkus, kas pirmoreiz nogaršo svaigas austeres.