Kādu dienu, domādams, ka sagādāšu saviem pērtiķiem prieku, es negribēdams sacēlu viņu krātiņā bries- migu paniku. Vesela armija apkārtējo bērnu pastāvīgi piegādāja mūsu zvēriem dzīvo barību; viņi mēdza ierasties pašā rīta agrumā, nesdami kalabašus, pilnus ar gliemežiem, putnu olām, vaboļu kāpuriem, sienāžiem, zirnekļiem, kailiem žurku mazuļiem un visādu citu radību, kas mūsu dzīvniekiem garšoja. Tajā rītā kāds zēns kopā ar parasto gliemežu un palmu vaboļu kāpuru devu bija atnesis arī divus goliātvaboļu kāpurus. Go- liātvaboles ir vislielākās vaboles pasaulē — pieaudzis kukainis ir sešas collas garš un collas četras plats —, tātad nav īpaši jāpiemin, ka to kāpuri bija īstie briesmoņi. Arī tie bija sešas collas gari, bet tik resni kā
manas rokas locītava. Tie bija tādā pašā pretīgā, slimīgi bālganā krāsā kā palmu vaboļu kāpuri, tikai daudz treknāki, un āda tiem bija nelīdzena, grumbaina un burbuļaina. Tiem bija plakanas riekstu krāsas galvas šiliņa apmērā, ar lieliem pakavveida žokļiem, tā ka kāpuri varēja krietni iekniebt, ja tos neuzmanīgi aiztika. Es biju ļoti priecīgs par šiem drausmīgajiem, pie- blidušajiem cirmeņiem, jo nodomāju: ja jau maniem pērtiķiem tik ļoti garšo palmu vaboļu kāpuri, tad, ieraugot šīs milzu delikateses, viņu priekam nebūs robežu. Tādēļ ieliku goliātvaboļu kāpurus parastajā skārda bundžā kopā ar pārējiem un nesu saviem pērtiķiem pirms kārtējām brokastīm gardu uzkodu.
Ieraudzījuši parādāmies labi pazīstamo trauku, patas pērtiķi jūsmīgi sāka lēkāt, satraukti saucot «praup … praup». Kad atvēru krātiņa durvis, viņi sasēdās lokā, savilka raižpilnas sejiņas un lūdzoši izstiepa rokas. Iestūmu bundžu iekšā pa durtiņām un apgāzu, tā ka abi milzu kāpuri pakšķēdami novēlās uz krātiņa grīdas un palika tur nekustīgi guļam. Teikt, ka pērtiķi bija pārsteigti, būtu daudz par maz; viņi izgrūda klusus izbrīna saucienus un sāka tupus virzīties atpakaļ, ar neuzticību un šausmām nolūkodamies šajos dzīvajos aero- statos. Kādu minūti cieši tos pavērojuši un redzēdami, ka kāpuri nekustas, pērtiķi pamazām kļuva drošāki un pievirzījās tuvāk, lai pamatīgāk apskatītu neredzētos briesmoņus. Tad, nopētījis kāpurus no visiem iespējamiem redzes aspektiem, viens, dūšu saņēmis, izstiepa roku un ar rādītājpirksta galiņu pagrūda kāpuru. Tas, līdz šim brīdim gulējis augšpēdu kā transā, pēkšņi atmodās, konvulsīvi noraustījās un majestātiski apvēlās uz vēdera. Sīs kustības radītais iespaids uz pērtiķiem bija graujošs. Izbīlī brēkdami, viņi barā metās uz krātiņa tālāko kaktu un tur katrs darīja, ko spēja, lai iespiestos dziļāk, saviem biedriem aiz muguras; tas zināmā mērā atgādināja Itonas futbolu. Bet kāpurs, mirkli padomājis, sāka ar pūlēm stumt pieblīdušo rumpi pa grīdu uz priekšu — tieši virsū pērtiķiem. Tas pērtiķos izraisīja tādus kolektīvas histērijas simptomus, ka jutos spiests iejaukties un aizvākt kāpurus. Iemetu tos melnkājainā mangusta Tikijas krātiņā, un Tikija, kas vispār nepazina baiļu, notiesāja tos īsi un aši. Taču nabaga patas pērtiķi nevarēja atgūties visu dienu un pat vēlāk, tikko ieraudzījuši nākam mani ar bundžu rokā, žigli sabēga krātiņa kaktā un palika tur, līdz pārliecinājās, ka bundžā nav nekā bīstamāka un briesmīgāka par palmu vaboļu kāpuriem.
Viens no mūsu pērtiķu kolekcijas favorītiem bija pusaugu babuīns, ko saucām par Džordžīnu. Viņai bija spilgti individuāls raksturs un ļaunprātīga humora izjūta. Džordžīnu bija izaudzējis kāds afrikānis, kas turēja to istabas sargsuņa vietā, un mēs samaksājām par šo babuīnu lielu naudu — desmit šiliņus. Džordžīna, protams, bija pilnīgi piejaucēta; ap vidu viņa valkāja jostu, kurai piestiprināta gara virve, un ik dienu mēs viņu izvedām ārā un piesējām pie koka netālu no Atpūtas mājas. Pirmās divas dienas piesējām viņu diezgan tuvu pie ieejas Fona rezidencē; pa šo ceļu augu dienu nāca un gāja mednieki, vecas dāmas, kuras nesa pārdošanai olas, un veseliem bariem bērni, kas stiepa mums kukaiņus un gliemežus. Cerējām, ka pastāvīgā cilvēku procesija Džordžīnai patiks un palīdzēs īsināt laiku. Tā arī notika, tikai ne gluži tādā veidā, kā bijām domājuši. Džordžīna ļoti drīz atklāja, ka auklas garums dod iespēju viņai paslēpties aiz hibisku dzīvžoga pie pašas ieejas. Un tad, nogaidījusi pa ceļu nākam kādu nabaga afrikāni, kas nekā ļauna nenojauta, viņa strauji izlēca no slēpņa un sagrāba cilvēku aiz kājām, pati šai mirklī tik drausmīgi iebrēkdamās, ka to nespētu izturēt pat visstiprākie nervi.
Pirmajam viņa no savas slēptuves veiksmīgi uzbruka kādam vecam medniekam, kas, uzcirties goda drēbēs, nesa mums pilnu kalabašu parasto žurku. Viņš tuvojās Atpūtas mājai lēnām un gaužām cienīgi, kā daždien cilvēks, kas nes pārdošanai tik lielu retumu, taču no mednieka aristokrātiskās stājas nenieka nepalika pāri, tiklīdz viņš bija ienācis pa vārtiem. Sajutis Džordžīnas dzelžaino tvērienu ap lieliem un izdzirdis tās drausmīgo brēcienu, večuks nometa kalabašu zemē, tas sašķīda, visas žurkas izbira, vecais, bailēs iebļaudamies, palēcās augstu gaisā un metās pa ceļu atpakaļ, aizmirsis visu cienīgumu, turklāt viņa vecumam visai apbrīnojamā ātrumā. Man viņa aizvainoto jūtu nomierināšana maksāja trīs paciņas cigarešu un lielu smalkjū- tlbu. Džordžīna pa to laiku sēdēja tādā izskatā, it kā nespētu ne mušu no deguna nodzīt, un, kad es viņu bāru, tikai pacēla uzacis un mirkšķināja savus bāli sārtos plakstus, saglabādama sejā nevainīga izbrīna izteiksmi.