Sofijai ārkārtīgi patika iet vannā, un viņa tur uzturējās krietni ilgāk nekā pārējie, tīksmīgi atlaidusies siltajā ūdenī, izsmēķēja cigareti un pat lasīja maza vējlukturīša gaismā. Sajā vakarā viņai vannas prieki iznāca īsāki. Vannas istabas kaujas stāsts sākās ar to, ka pie Sofijas iegāja kalpotājs un sulaiņiem raksturīgā konspiratīvā tonī paziņoja:
— Kundze, vanna ir sagatavota.
Sofija paņēma grāmatu un skārda kārbiņu ar cigaretēm un devās uz vannas istabu. Taču to jau bija okupējusi Džordžīna, kas bija atklājusi, ka virves garums un vieta, kur biju viņu piesējis, dod iespēju tikt iekšā šai interesantajā telpā. Džordžīna tupēja pie vannas, mērcēja ūdenī dvieli un labpatikā rūkāja. Sofija izdzina viņu ārā, palūdza sausu dvieli un tad, durvis aizvērusi, izģērbās un iesēdās siltajā ūdenī.
Taču drīz vien viņa atklāja, ka, par nelaimi, nav kārtīgi aizvērusi durvis. Džordžīna pirms tam nekad nebija redzējusi cilvēku mazgājamies vannā un neparko negribēja palaist garām šādu vienreizīgu iespēju, to pilnībā neizmantojusi. Viņa atspiedās pret durvīm un atgrūda tās līdz galam vaļā. Sofija bija nokļuvusi kļūmīgā situācijā: izķepuroties no vannas un aizvērt durvis bija ļoti grūti, bet par to, ka viņa spētu palikt vannā, kad durvis ir vaļā, nevarēja būt ne runas. Ar lielu piepūli viņa stiepās pāri vannas malai, lai paņemtu drēbes, ko, par laimi, bija nolikusi tuvumā. Džordžīna, to redzot, laikam nosprieda, ka nupat sāksies aizraujoša rotaļa; viņa strauji metās uz priekšu, sagrāba Sofijas drēbes, piespieda tās pie spalvainajām krūtīm un izskrēja ārā. Palika vienīgi dvielis. Sofija izrāpās no vannas, ietinās nepiemērotajā apsegā un, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, steidzās atgūt savas drēbes. Džordžīna, domādama, ka Sofija nu ir atskārtusi rotaļas būtību, aiz prieka ievāvuļojās un, kad Sofija sāka skriet viņai paka], iedrāzās atpakaļ vannas istabā un iemeta drēbes ūdenī. Uzskatot Sofijas šausmu kliedzienu par uzmundrinājumu, viņa pagrāba cigarešu kārbiņu un iemeta vannā arī to, droši vien gribēdama redzēt, vai tā peldēs pa ūdens virsu vai ne. Tā nogrima, un pēc tam ūdens virsū iznira vairāk nekā četrdesmit cigaretes. Lai neatstātu neizmēģinātu neko, kas varētu iepriecināt Sofiju, Džordžīna vēl izšļakstīja no vannas visu ūdeni. Izdzirdis troksni, es parādījos notikuma vietā tieši īstajā laikā, lai redzētu Džordžīnu veikli ielecam vannā un sākam bradāt pa samirkušo cigarešu un drānu masu apmēram tāpat, kā to dara vīnogu apstrādātāji. Pagāja labs brīdis, kamēr aizdabūja projām satraukto babuīnu, ielēja Sofijai no jauna vannā ūdeni, kamēr viņa sameklēja citas drēbes un cigaretes; pusdienas pa to laiku bija atdzisušas. Tā Džordžīna mums sagādāja patiesi jautru vakaru.
No mūsu pērtiķu saimes tomēr cilvēkveidīgie pērtiķi sagādāja visvairāk prieka un jautrības. Pirmais, kuru ieguvām, bija vīriešu kārtas mazulis, kas vienu rītu ieradās, atzvēlies kāda mednieka rokās ar tik aristokrātiski vienaldzīgu izteiksmi sīkajā, grumbainajā sejiņā, it kā viņš, līdzīgi īstam austrumnieku augstmanim, būtu nolīdzis mednieku sev par nesēju. Pērtiķēns rimti
sēdēja uz Atpūtas majas kāpnēm un ar sapratīgajam, brūnajam acīm nicīgi vēroja, ka mēs ar mednieku par viņu kaulējamies; šī sīkumainā tielēšanās naudas dēļ tik dižciltīgas izcelsmes un tik labi audzinātā šimpanzē šķita izraisām vienīgi riebumu. Kad līkopi bija noslēgti un netīrā peļņa pārgājusi no rokas rokā, pērtiķu cilts aristokrāts visžēlīgi saņēma mani aiz rokas un ienāca mūsu viesistabā, skatīdamies visapkārt ar vāji slēptu nicināšanu — īsts hercogs, kas, cenzdamies but demokrātisks, lai ari cik nepatīkami viņam tas būtu, iegājis slima kalpa virtuvē. Viņš apsēdās uz galda un pieņēma mūsu pazemīgi piedāvāto banānu ar tādas personas žestu, kurai apnikusi bezgalīgā godināšana, kas tai visu mūžu tiek parādīta. Tad nu mēs arī nolēmām, ka šimpanzēm jādod vārds, kas atbilstu viņa aristokrātiskajai cilmei,-un turpat nokristījām viņu par Cholmondeley Saint John, ko, protams, izrunājām Čamlijs Sindžens. Vēlāk, kad bijām labāk iepazinušies, viņš mums atļāva izturēties familiārāk un saukt viņu par Čamu vai — saspīlētu attiecību brīžos — pat par «nekrietno pērtiķi», kaut gan jāsaka, ka šis pēdējais apzīmējums mums allaž šķitis kā majestātes apvainošana.
Uztaisījām Čamlijam krātiņu (pret kuru viņam bija kategoriski iebildumi) un laidām viņu ārā vienīgi noteiktās stundās, kad varējām paturēt acīs. Piemēram, kad Čamu agrā rītā izlaida no krātiņa, viņš kopā ar kalpotāju, kas nesa mums brokasta tēju, ieradās mūsu guļamistabā. Pārauļojis pāri istabai, viņš ielēca gultā, apsveicinoties aši uzšmaukstināja man uz vaiga slapjas lūpas un tad, ņurdēdams un reizumis ieķērkdamies «Ah! Ah!», uzraudzīja, kā tiek nolikta paplāte ar tēju, un uzmanīgi pārbaudīja, vai viņa krūze (liela, izturīga skārda bundža) ir savā vietā. Čamlijs mierīgi sēdēja un cītīgi vēroja, kā es ieleju viņa krūzē pienu un tēju, kā ieberu cukuru (piecas karotītes), tad satraukumā drebošām rokām saņēma to, iebāza traukā vai pusgalvas un sāka strēbt ar tādu troksni, it kā no lielas vannas tecētu ārā pēdējās ūdens paliekas. Viņš pat neatļāvās atvilkt elpu, tikai cēla trauku aizvien augstāk, līdz bija to bezmaz vai uzmaucis galvā ar dibenu uz augšu. Tad iestājās ilgāks klusuma bridis — viņš gaidīja, kamēr gardais, pusizkusušais cukurs satek