atvērtajā mutē. Konstatējis trauka dibenā patiesi neesam vairs ne pilītes salduma, Čams smagi nopūtās, domīgi atraugājās un sniedza trauku man vārgā cerībā, ka es to pieliešu-no jauna. Pārliecinājies, ka šī vēlēšanās netiks izpildīta, viņš noskatījās, kā es padzeru tēju, un tad sāka mani uzjautrināt.
Manis iepriecināšanai Čams bija izgudrojis vairākas rotaļas, kas visas bija vienādi nogurdinošas tik agrā rīta stundā. Vispirms viņš aizlīda gultas kājgalī un tur aptupās, neatlaidīgi lūkodamies uz mani, lai pārbaudītu, vai es viņu redzu. Tad viņš pagrūda auksto roķeli zem segas un sagrāba manus kājas pirkstus. Sajā brīdī man vajadzēja trūkties augšā un šķietamās dusmās viņam uzrēkt, jo tad viņš izlēca no gultas, aizjoņoja uz istabas otru malu, pār plecu visu laiku vērodams mani ar palaidnīgi jautru izteiksmi brūnajās acīs. Kad biju no šīs spēles noguris, es izlikos aizmidzis, un viņš tad lēnām un piesardzīgi gar gultas malu pienāca klāt un dažus mirkļus raudzījās man sejā. Pēc tam, pašāvis uz augšu garo roku, pamatīgi paplūca mani aiz matiem un, pirms paspēju viņu notvert, metās uz kājgali. Ja man palaimējās Čamu noķert, saņēmu rokās viņa kaklu un sāku kutināt kakla skriemeļus, bet viņš locījās, spiedza, pavēris muti, plati atklādams sārtās smaganas un baltos zobus, un histēriski smējās gluži kā bērns.
Otrs mūsu ieguvums bija piecus gadus vecā šimpanze Minnija. Vienu dienu ieradās kāds holandiešu fermeris un sacīja, ka esot ar mieru pārdot mums Minniju, jo drīz braukšot atvaļinājumā un negribot atstāt Minniju kalpotāju žēlastībai. Mēs Minniju varot dabūt, tikai pašiem esot jāaizbrauc tai pakaļ. Tā kā holandieša ferma atradās piecdesmit jūdžu attālu, vietā, ko sauc par Santu, mēs nolēmām doties turp Fona apvidus mašīnā, apskatīt šimpanzi un, ja tā būs veselīga, nopirkt to un atvest uz Bafutu. Paņēmuši līdzi lielu būri, devāmies ceļā agri no rīta, cerēdami, ka būsim ar visu šimpanzi atpakaļ uz lenča laiku vai mazliet vēlāk.
Lai nokļūtu Santā, vajadzēja izbraukt no ielejas, kur atrodas Batuta, uzbraukt lielajā Bemendas kraujā (gandrīz stāvā, trīssimt pēdu augstā klintī) un tad turpināt ceļu pa kalnu grēdu aiz tās. Visa apkārtne tinās baltā rīta miglā, kura, gaidīdama sauli, kas to platos vālos izkliedēs debesu plašumā, smagi kā piena ezers bija nogulusi par ielejām, vienīgi kalnu virsotnes un lielās klinšu grēdas slējās ārā kā dīvainas salas no bālganas jūras. Tikuši augstāk kalnos, sākām braukt lēnāk, jo tur vieglais rīta vējš straujiem, spējiem grūdieniem vēla un pluinīja milzīgos miglas vālus, tā ka tie virpuļoja un plīvoja pāri ceļam kā palsas amēbas, un, iegriezušies ceļa likumā, mēs pēkšņi varējām atrasties pašā miglas blāķa vidū, kur redzamība nepārsniedz dažus jardus. Laužoties cauri miglas blīvai, kādā vietā mums priekšā pēkšņi parādījās kaut kas pirmajā^acu uzmetienā ziloņa ilkņiem līdzīgs. Strauji nobremzējām, un no miglas iznira vesels ganāmpulks fulani govju ar gariem ragiem. Tās apstāja mūs ciešā pulkā, nopietni un ar interesi skatīdamās iekšā pa mašīnas logiem. Tie bija lieli, skaisti, tumšbrūni dzīvnieki ar milzīgām, maigām acīm un vareniem, baltiem ragiem — dažkārt piecu pēdu platiem. Dzīvnieki spiedās barā ap mums, siltā elpa baltos mākonīšos plūda no viņu nāsīm, vēsajā gaisā smagi dvesmoja lopu ķermeņu saldenā smarža, un, kad ganāmpulka vadone pakustināja galvu, līksmi ieskanējās zvārgulīši. Brītiņu neziņā raudzījāmies cits citā, tad atskanēja skaudrs svilpiens un aizsmacis sauciens un no miglas iznira gans, tipisks fulani cilts pārstāvis, gara auguma, slaids, smalkiem sejas vaibstiem un taisnu degunu, mazliet līdzīgs figūrām senēģiptiešu freskās.
Sveicināts, mans draugs! — es uzsaucu.
Labrīt, masa, — viņš smaidīdams atbildēja, uzsizdams ar plaukstu kādai milzīgai govij pa rasā savil- gušo sānu.
Vai tās ir tavas govis?
Jā, ser, manas gan.
Uz kuru pusi tu tās dzen?
Uz Bemendu, ser,uz tirgu.
Vai padzīsi tās tālāk, lai mēs varam tikt garām?
Jā, ser, jā, ser, tūliņ padzīšu, — viņš, plati smaidīdams, atteica un ar skaļiem saucieniem sāka dzīt govis miglā, lēkādams no vienas pie otras, vieglā rakstā uzsizdams tām pa sāniem ar savu bambusa spieķi. Lielie dzīvnieki nozuda miglā, govis šad tad miermīlīgi iemāvās, jauki skanēja vadones zvārgulīši.
Paldies, mans draugs, laimīgu ceļu! — es uzsaucu ganam.
Paldies, masa, paldies! — miglā noskanēja viņa balss, govju dobjo māvienu pavadīta.
Kad iebraucām Santā, saule jau bija pakāpusies debesīs un kalni atmirdzēja zaļā zeltainumā, tikai šur tur gar nogāzēm vēl sīksti turējās miglas strēles. Nonākuši holandieša fermā, uzzinājām, ka viņam vajadzējis aizbraukt ātrāk, nekā paredzēts. Bet Minnija bija fermā, un viņas dēļ taču mēs bijām braukuši šurp. Minnija dzīvoja plašā, apaļā nožogojumā, ko holandietis bija tai uzcēlis. Nožogojumam apkārt bija diezgan augstas sienas, iekšpuse iekārtota vienkārši, bet visai atjautīgi — četri cementā iemūrēti nocirsti koki un maza koka mājiņa, kuras durvis virājās uz abām pusēm. Lai iekļūtu nožogojumā, vajadzēja nolaist kaut ko līdzīgu paceļamam tiltam sienā un pāriet pa to pāri sausam grāvim, kas apjoza Minnijas valstību.
Minnija bija liela, labi noaugusi šimpanze, apmēram trīs pēdas un sešas collas gara; tā sēdēja kokā un vēroja mūs ar mazliet trulu, tomēr visai draudzīgu skatienu. Klusēdami noraudzījāmies viens otrā minūtes desmit, un es pa šo laiku centos novērtēt viņas raksturu. Kaut gan holandietis man bija apgalvojis, ka Minnija esot ļoti rāma, pietiekami labi zināju no pieredzes, ka pat visrāmākā šimpanze var kļūt par gaužām negantu radījumu, ja jūs viņai nepatīkat, un tad jāuzsāk cīņa, bet Minnija, kaut arī ne visai gara, bija spēcīgi noaugusi.