Beidzot es, paņēmis līdzi lielu banānu ķekaru, ar kuru cerēju segt savu atkāpšanos, ja būtu kļūdījies viņas rakstura novērtējumā, nolaidu tiltiņu un iegāju nožogojumā. Apsēdos zemē ar banāniem klēpī un gaidīju Minnijas pirmo tuvošanās mēģinājumu. Viņa tupēja kokā, ieinteresēta mani vērodama un ar lielajām rokām domīgi pakšķinādama pa apaļo vēderu. Tad, nospriedusi, ka esmu nekaitīgs, viņa norāpās no koka un lēkšus tuvojās. Aptupusies kādu jardu no manis, viņa pastiepa man pretī roku. Es to svinīgi paspiedu. Tad es savukārt sniedzu viņai banānu, kuru viņa pieņēma un notiesāja, apmierināti ņurdēdama.
Pusstundas laikā Minnija bija apēdusi visus banānus un mēs bijām nodibinājuši zināma veida draudzību: spēlējām «sunīšus», ķerstījām viens otru pa viņas teritoriju, skraidījām viņas mājiņā iekšā un ārā, kopā uzrāpāmies kokā. Tad man šķita pienācis īstais brīdis ienest iežogojumā būri. Nolikām krātiņu zālē ar vāku uz leju un ļāvām Minnijai ilgi to aplūkot un pārliecināties, ka tas nav bīstams. Galvenais tagad bija iedabūt šimpanzi būrī tā, lai, pirmkārt, viņu pārāk nenobiedētu un, otrkārt, lai viņa mūs nesakostu. Tā kā viņa nekad savā mūžā nebija bijusi ieslodzīta kastē vai mazā krātiņā, jutu, ka šī operācija nebūs no vieglajām, īpaši tādēļ, ka nebija klāt viņas saimnieka, kas mums būtu varējis palīdzēt ar savu autoritāti.
Tā nu es trīsarpus stundas pats ar savu priekšzīmi rādīju Minnijai, ka būris nepavisam nav bīstams. Sēdēju un gulēju tajā, lēkāju tam pa virsu, pat uzvēlu to mugurā un rāpoju ar šo nastu kā ērmots bruņurupucis. Minnija varen nopriecājās par maniem pūliņiem viņu uzjautrināt, tomēr pati pret krātiņu izturējās visai rezervēti. Turklāt es ar bažām sapratu, ka man iespēja viņu sagūstīt būs ļauta tikai vienu vienīgu reizi. Ja tad man tas neizdosies un viņa sapratīs, ko gribu panākt, vēlāk nekāda pierunāšana un nekādi glaimi nepiespiedīs viņu pieiet būrim pat tuvumā. Lēni, bet noteikti Minnija jāpievilina pie krātiņa, lai es varētu to uzvelt viņai virsū. Kad vēl trīsceturtdaļstundas bija aizritējis grūtos un nogurdinošos pūliņos, biju piedabūjis šimpanzi apsēsties pretī būrim, kas bija apgāzts ar atvērtni uz sāniem, un ņemt banānus, ko tai sniedzu no būra. Un tad pienāca lielais brīdis.
Ieliku būrī sevišķi kārdinošu banānu ķekaru un apsēdos aiz būra, arī pats ēzdams banānu un raudzīdamies apkārt tik vienaldzīgu skatienu, it kā man pat prātā nevarētu ienākt doma sagūstīt kādu šimpanzi. Minnija pavirzījās uz priekšu, uzmezdama man neuzticīgu skatienu. Beidzot viņa aptupās pie paša krātiņa, kārīgām acīm vērdamās uz banāniem. Vēlreiz uzmetusi man ašu skatienu un redzēdama, ka esmu pilnīgi iegrimis banāna ēšanā, viņa paliecās uz priekšu, un viņas galva un pleci pazuda būrī. Grūdu no visa spēka, tā ka būris uzkrita Minnijai virsū, tad pats uzlēcu uz būra un apsēdos, lai viņa nevarētu to pacelt. Bobs iesteidzās iežogojumā un uzsēdās ari ar savu svaru, tad bezgala uzmanīgi un piesardzīgi pastūmām apakšā vāku, apgriezām būri apkārt un vāku pienaglojām. Minnija tupēja būrī, naidīgi raudzīdamās manī pa zara caurumu un žēlabaini saukdama «ūūū … Ūūū … Ūūū», it kā mana nodevība būtu viņu satriekusi līdz sirds dziļumiem. Noslaucījis sviedrus no sejas, aizsmēķēju cigareti, ko jau sen biju kārojis, un palūkojos rokas pulkstenī. Minnijas sagūstīšana bija prasījusi četras stundas un piecpadsmit minūtes; aprēķināju, ka daudz vairāk laika nebūtu vajadzējis arī tad, ja Minnija būtu savvaļas šimpanze, kas lēkā pa kokiem mežā. Mazliet noguruši, iecēlām būri apvidus mašīnā un devāmies atpakaļ uz Batutu.
Bafutā jau bijām Minnijai uzbūvējuši plašu krātiņu. Tas, protams, nebija ne tuvu tik liels kā tas, pie kura viņa bija pieradusi, tomēr pietiekami prāvs, lai viņai nebūtu jau pašā sākumā jācieš šaurība. Vēlāk Minnijai būs jāiztiek ar mazu būri ceļojumu laikā, taču gribēju viņu pie šās domas pieradināt pakāpeniski, jo visu laiku viņa bija dzīvojusi diezgan lielā brīvībā. Kad ievietojām šimpanzi jaunajā krātiņā, viņa, apmierināti ņurdēdama, visu pamatīgi izpētīja, uzsita ar rokām pa stiepļu pinumu, pašūpojās laktās, pārbaudot to izturību. Tad mēs izsniedzām Minnijai krietnu kasti dažādu augļu un lielu, baltu plastmasas bļodu ar pienu, ko viņa apsveica ar prieka saucieniem.
Fons bija ļoti ieinteresēts, kad uzzināja, ka mēs iegūsim Minniju, jo nekad vēl nebija redzējis dzīvu pieaugušu šimpanzi. Tajā vakarā nosūtīju viņam zīmīti ar ielūgumu kopā iedzert kādu malku un apskatīt pērtiķi. Fons ieradās pēc tumsas iestāšanās, tērpies zaļā un purpurkrāsas mantijā, un viņu pavadīja seši padomnieki un divas mīļākās sievas. Kad apsveicināšanās ceremonija bija galā un mēs, pirmo glāzi tukšodami, bijām brītiņu patērzējuši, es paņēmu lukturi un aizvedu Fonu un viņa pavadoņus verandā pie Minnijas krātiņa, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita tukšs. Taču, kad pacēlu lukturi augstāk, ieraudzījām, ka Minnija jau ir gultā. Sataisījusi vienā krātiņa kaktā glītu migu no sausām banānkoka lapām un nolikusies tur gulēt; viņa gulēja uz sāniem, plaukstu zem vaiga palikusi un rūpīgi apsegusies ar vecu maisu, kuru bijām viņai iedevuši, iespiedusi maisa augšmalu padusē.