Labrīt, ser, — Ogastins sveicināja, savilkdams savu spilgto sarongu stingrāk ap slaidajiem gurniem.
Labrīt, ser, — piebalsoja milzenis, un viņa balss nogranda kā tālīns pērkona dārds.
Labrīt . . . vai atnesāt zvērus? — es cerību pilnā balsī jautāju, kaut gan redzēju, ka viņiem nav līdzi neviena dzīvnieka.
Nē, ser, — Ogastins ar nožēlu atteica, — mēs nedabūt zvērus. Es atnākt paprasīt, lai masa aizdot mums virvi.
Virvi? Kam jums vajadzīga virve?
Mēs atrast lielu boa, ser, mežā. Bet mēs nevarēt to bez virvi saķert, ser.
Bobs, kura specialitāte bija reptiļi, salēcās.
Boa? — viņš satraukts iesaucās. — Ko viņš ar to grib teikt — boa?
Viņi domā pitonu, — es paskaidroju.
Viena no lielākajām nelādzībām iezemiešu angliskajā žargonā no dabaszinātnieka aspekta ir nepareizie nosaukumi, kādos viņi dēvē daudzus dzīvniekus. Pitonus iezemieši sauc par boa, leopardus par tīģeriem, un tā joprojām. Boba acīs iezibējās fanātiķa kaisle. Kopš mēs Sauthemptonā uzkāpām uz kuģa, viņš runāja gandrīz vienīgi par pitoniem, un es zināju, ka Bobs nejutīsies laimīgs, iekams nebūs pievienojis mūsu kolekcijai vienu no šiem rāpuļiem.
Kur tas atrodas? — viņš jautāja, nespēdams apslēpt satraukumu balsi.
Tur mežā, — Ogastins atbildēja, nenoteikti pavē- zēdams roku lokā, kas aptvēra mežu aptuveni piecsimt jūdžu ietvaros. — Tas ir alā apakš zemes.
Liels? — es apvaicājos.
Vā! Liels? — Ogastins iesaucās. — Briesmīgi liels.
Tik liels, — ierunājās milzis, uzsizdams sev pa gurnu, kas bija krietna vērša gurna vērts.
Mēs staigāt pa mežu no paša rīts, ser, — paskaidroja Ogastins. — Tad mēs ieraudzīt boa. Mēs skriet žigli, žigli, bet nelaimēt noķert. Tā čūska ir pārāk stiprs. Tā ieskriet alā apakš zemes, un mums nav virves, mēs nevarēt noķert.
Vai atstājāt kādu, lai uzmana alu? — es apjautājos. — Lai čūska nevar aizbēgt mežā?
Jā, ser, mēs tur atstāt divus vīrus.
Pagriezos pret Bobu.
Redzi, kā tev laimējas: īsts savvaļas pitons sagūstīts alā. Vai iesim un lūkosim to notvert?
Žēlīgais dievs, protams! Ejam tūliņ un ķeram ciet! — Bobs iesaucās.
Pievērsos Ogastinam. — Mēs aiziesim čūsku apskatīt, Ogastin, ja?
Jā, ser.
Tu pagaidi mazu brītiņu, un mēs tūliņ iesim. Paņemsim tikai virvi un ķeramo tīklu.
Kamēr Bobs aizsteidzās uz mūsu bagāžas kaudzi, lai no tās izraktu virvi un tīklus, es piepildīju dažas pudeles ar ūdeni un sameklēju mūsu dzīvnieku kopēju Benu, kurš tupēja pie virtuves durvīm, amizēdamies ar kādu kārdinoši burvīgu jaunkundzi.
Ben, liec nu šo nelaimīgo jaunavu mierā un sagatavojies. Mēs iesim uz mežu gūstīt boa.
Jā, ser, — Bens atteica, negribīgi pamezdams savu draudzeni. — Kur tā boa ir, ser?
Ogastins saka, ka esot ielīdusi alā. Tādēļ man esi vajadzīgs tu. Ja ala būs par šauru misteram Gol- dingam vai man, tad tur iekšā būs jālien tev un jāsaķer boa.
Man, ser? — Bens pārjautāja.
Jā, tev. Vienam pašam.
Lai iet! — viņš atteica ar filozofa vīpsnu. — Man nav bail, ser.
Tu melo, — es sacīju. — Tu pats labi zini, ka esi nobijies kā diegs.
Man nudien nav bail, ser, — Bens pašapzinīgi noteica. — Vai es masa nekad nestāstīt, kā es nogalināju meža govi?
Stāstīji jau, stāstīji pa divi lāgi, un.es tomēr tev neticu. Tagad ej pie mistera Goldinga un paņem virves un ķeramos tīklus. Žigli!
Lai sasniegtu vietu, kur gaidīja mūsu zvērs, vajadzēja noiet lejā pa kalnu un pārcelties pār upi laivā, lielā banānveida kanoe, kas šķita būvēta pirms kādiem trīssimt gadiem un pa šo laiku lēnām gājusi pretī sairumam. Pie airiem sēdēja ļoti vecs vīrs, kas izskatījās tā, it kā viņu tūdaļ ķers sirdstrieka; viņam līdzās mazs puišelis, kura pienākums bija smelt ārā no laivas ūdeni. Tā nebija vienlīdzīga cīņa, jo zēna rīcībā bija vienīgi sarūsējusi konservu bundža, bet laivas malas — cauras kā siets. Braucējs visu laiku, līdz nokļuva pretējā krastā, neizbēgami dabūja mirkt apmēram sešas collas dziļā ūdenī.
Kad mēs ar visu savu bagāžu nonācām pie granīta klintī izcirstajiem, ūdens nogludinātajiem pakāpieniem, kas kalpoja par laivu piestātni, ieraudzījām, ka laiva atrodas pretējā krastā, un, kamēr Bens, Ogastins un milzīgais afrikānis (mēs viņu bijām nokristījuši par Gargantuā) pacēla balsi un dimdoši sauca laiviniekam, lai brauc šurp, cik ātri vien māk, mēs ar Bobu apsēdāmies ēnā un vērojām, kā Mamfes ļaudis peldējās un velējās lejā, upes brūnajos ūdeņos.
Mazi puišeļi bariem spiegdami lēca no klintīm ūdenī ka plunkšķēja vien un tad atkal strauji iznira virspusē. Viņu plaukstas un kāju pēdas margoja kā sārti gliemežvāki, bet ķermeņi izskatījās kā spoža, brūna šokolāde. Meitenes, kas bija kautrīgākas, gāja peldēties ar visiem sarongiem, taču, kad tās iznira, ūdens bija pieplacinājis drānu viņām pie augumiem tik cieši, ka tikpat nekas nepalika apslēpts. Kāds mazs ķipars, kuram nevarēja būt vairāk par gadiņiem pieciem vai sešiem, piesardzīgi, sasprindzinājumā mēli izkāris, kāpa lejup pa klinti, nesdams uz galvas milzīgu ūdens krūzi. No