Nespēju iedomāties, kā man tāda muļķība ienāca prātā, — Bobs atteica, drūmi blenzdams vannā, kur vardes, nogurušas no lielā trača, slābani gulēja ūdenī, kā vienmēr noraudzīdamās uz mums ar savāin izvalbītajām, stulbajām acīm. — Ceru, ka viņām nepiemetīsies nekas ļauns.
Protams, ir jau vienalga, kas notiek ar mums. Mēs, te lietū auļodami, varam saķert kaut vai plaušu karsoni, ja tikai mazajiem, riebīgajiem velnēniem nav noticis kas ļauns. Varbūt tu gribēsi vēl izmērīt viņiem temperatūru?
Zini, — Bobs, neņemdams vērā manu sarkasmu, drūmi sacīja, — man tomēr šķiet, ka mēs labu tiesu esam pazaudējuši… te nav ne tuvu tik, cik mums bija pirms tam.
Skaidrs, ka nepalīdzēšu tev viņas saskaitīt. Esmu tā saskrāpēts, ka man pietiks visam mūžam. Kāpēc tu neej pārģērbties un neliec vardes mierā? Ja sāksi tās skaitīt, tev tas sasodītais bars atkal viss izgāzīsies ārā.
Jā, — Bobs nopūtās, — laikam jau tev taisnība.
Pusstundu vēlāk izlaidu šimpanzi Čamliju Sindžeriu
no krātiņa rīta pastaigā un muļķīgā kārtā pametu viņu minūtes desmit bez uzraudzības. Tiklīdz izdzirdu Boba bļāvienu — līdz pēdīgaVn izmisumam novestas dvēseles kliedzienu —, es aši pametu skatienu visapkārt un, nekur neredzēdams Čamliju, uzreiz sapratu, ka viņš ir Boba pirmsnāves gaudu cēlonis. Izsteidzies uz verandas, ieraudzīju Bobu izmisumā lauzām rokas, bet uz lieveņa sēdēja Čamlijs un izskatījās tik nevainīgs, ka bezmaz varēja saredzēt viņam ap galvu starojam oreolu. Kāpņu vidū, uz mutes apgāzta, gulēja plastmasas vanna, un tiklab apakšējie pakāpieni, kā pagalms pie verandas bija raibin raibs no vardēm, kas lēkāja un steidzās prom uz visām pusēm.
Mēs slīdējām un klupām pagalma sarkanajos dubļos un noņēmāmies veselu stundu, līdz pēdējā varde bija sagūstīta un iemesta atpakaļ vannā. Tad, smagi pūzdams, Bobs to pacēla un mēs klusēdami kāpām augšup uz verandu. Kad bijām sasnieguši augšējo pakāpienu, Boba dubļos sabristā kurpe paslīdēja, viņš krita un trauks noripoja zemē, un trešo reizi piešainās vardes līksmi devās plašajā pasaulē.
Čamlijs Sindžens vainojams vēl vienā bēgšanas akcijā, taču tā nebija tik sarežģīta un turklāt bija daudz interesantāka neka notikums ar piešainajām vardēm. Mūsu kolekcijā ietilpa arī apmēram četrpadsmit parastās vietējās gulētājpeles, būtnes, kas ir gaužām līdzīgas Eiropas gulētājpelēm, tikai krāsa šīm ir palsa, pelnu pelēka un astes nedaudz kuplākas. Visa gulētāj- peļu kolonija saticīgi dzīvoja vienā būrī un vakaros uzjautrināja mūs ar savām akrobātiskajām rota|ām. Vienu peli varēja atšķirt no visām pārējām, jo uz sāna tai bija pavisam mazītiņa balta zvaigznīte kā miniatūra pazīšanas zīmīte, kādas mēdz iededzināt liellopiem. Sī pele bija daudz labāka akrobāte par citām, un mēs, elpu aizturējuši, apbrīnojām tās pārdrošos lēcienus un salto. Cirka artistes dotību labad mēs to iesaucām par Bertramu.
Kādu rītu es kā parasti biju izlaidis Čamliju Sindženu pastaigā, un, jāsaka, viņš uzvedās priekšzīmīgi. Bet te pagadījās brīdis, kad es domāju, ka Čamu uzmana Džekija, bet viņai šķita, ka to daru es. Čamlijs tikai gaidīt gaidīja šādus izdevīgus mirkļus. Atskārtuši savu misēkli, devāmies viņu meklēt, bet bija jau par vēlu. Čamlijs pa to laiku bija uzjautrinājies — atvēris peļu guļamapartamenta durtiņas un pēc tam apgāzis būri, tā ka nelaimīgie grauzēji, kas tobrīd gulēja dziļā, saldā miegā, izbira uz grīdas. Kad mēs ieradāmies notikuma vietā, peles skraidīja kā negudras, meklēdamas patvērumu, bet Čamlijs sajūsmā klaigāja smalkā bal- stiņā savu «ū-ū-ū» un lēkāja tām apkārt, cenzdamies, uzmīt kādai virsū. Kamēr notvērām un ieslodzījām pērtiķi, tuvumā nebija redzama vairs neviena gulētājpele, tās bija salīdušas aiz rindā saliktajiem krātiņiem, lai turpinātu gulēt. Tā nu mums vajadzēja citu pēc cita atbīdīt visus krātiņus, lai savāktu kopā gulētājpeles. Pirmais, kas pameta slēpni aiz kāda pērtiķu krātiņa, bija Bertrams; tas metās prom pa verandu, bet Bobs tam pa pēdām pakaļ. Kad viņš izstiepa roku, lai bēgli satvertu, es brīdinot uzsaucu.
— Atceries asti… neķer aiz astes! … — es kliedzu.
Bet bija jau par vēlu. Redzēdams, ka resnais Bertrams atkal mēģina aizspraukties aiz kāda būra, Bobs sagrāba peli aiz astes — vienīgās viegli satveramās ķermeņa daļas. Rezultāts bija gaužām bēdīgs. Visiem sīkajiem grauzējiem, īpaši šim gulētājpelēm, asti klāj ļoti plāna ādiņa, un, ja satverat dzīvnieku aiz astes, bet tas raujas projām, āda pārplīst un nomaucas no kaula kā cimds no pirksta. Tā ir tik raksturīga kopīga iezīme visiem sīkajiem grauzējiem, ka man šķiet — varbūt tas ir aizsardzības līdzeklis, gluži tāds pats kā ķirzakām astes nomešana, kad asti satvēris ienaidnieks. Bobs to zināja tikpat labi kā es, bet vajāšanas karstumā bija aizmirsis, un tā nu Bertrams aizspruka aiz būra, bet Bobs stāvēja ar ļenganu, pūkainu astīti pirkstos. Beidzot mēs dabūjām izbēgušo peli rokā un apskatījām tuvāk. Smagi elpodams, Bertrams tupēja man uz delnas; aste tam tagad bija sārta, nodīrāta, un ļoti atgādināja vērša asti, pirms to liek buljona katlā. Kā parasti šādās reizēs, dzīvnieciņš notikušo panesa gluži mierīgi, bet var iedomāties, ko justu cilvēks, ja pēkšņi vienas kājas lielam tiktu norauta visa āda un paliktu neapsegti kauli un muskuļi. No pieredzes zināju, ka bez ādas palikusī aste pēc kāda laika nokaltis un nolūzīs kā sauss zariņš, un dzīvniekam nekas ļauns nenotiks. Gadījumā ar Bertramu, protams, stāvoklis bija mazliet bēdīgāks, jo viņš asti intensīvi izmantoja līdzsvaram savos akrobātiskajos trikos, taču šī pele bija tik veikla, ka, šķita, pārāk stipri astes trūkumu neizjutīs. Tomēr, no mūsu viedokļa, Bertrams vairs nekam nederēja, jo bija tikai bojāts eksponāts. Vienīgais atrisinājums bija amputēt asti un palaist peli brīvībā. To es arī izdarīju, un tad ar dziļu nožēlu ielikām viņu starp diviem resniem bugenvilu stumbriem, kas vijās ap verandas treliņiem. Cerējām, ka Bertrams varbūt apmetīsies tur uz dzīvi un turpmāk iepriecinās citus ceļotājus ar saviem akrobāta trikiem, kad būs pieradis pie astes zaudējuma.