Viņš palika sēžam uz stumbra, cieši pieķēries pie tā ar mazajām sārtajām ķepiņām, un caur ūsu vēdekli lūkojās visapkārt. Pēc tam ļoti veikli, balansējot acīmredzot pilnīgi nejuzdams astes trūkumu, nolēca uz verandas margām, no turienes uz grīdas un tad kā bulta aizšāvās uz krātiņu rindu pie pretējās sienas. Nodomājis, ka Bertrams nedaudz apjucis, es viņu saķēru un noliku atpakaļ uz bugenvila stumbra. Bet, tikko pa
laists vaļā, viņš atkārtoja tieši to pašu manevru. Piecas reizes es Betramu ieliku bugenvilos, un piecas reizes viņš nolēca uz verandas grīdas un taisnā ceļā skrēja atpakaļ pie krātiņiem. Tad, paguris no Bertrama apstulbuma, aiznesu viņu uz verandas vistālāko kaktu, vēlreiz nosēdināju uz tīteņauga stumbra un tur pametu, domādams, ka ar to taču beidzot viss būs galā.
Augšā uz gulētājpeļu krātiņa mēs glabājām saini kokvilnas pluču, ko izmantojām, lai apmainītu pelēm guļvietas, kad iepriekšējās kļuva nehigiēniskas, un tovakar, iedams peles barot, nodomāju, ka nebūtu par ļaunu sapost tām tīras migas. Aizvācis visus dārgumus, ko gulētājpeles mēdz sanest savās guļamistabās, izmetu ārā vecos kokvilnas plučus un taisījos ielikt vietā tīros. Kad paņēmu saini, gribēdams noplūkt vīkšķi pluču, man pēkšņi kāds iekoda īkšķī. Es stipri satrūkos, jo, pirmkārt, nebiju to gaidījis un, otrkārt, iedomājos, ka tā varētu būt čūska. Tomēr tūliņ nomierinā
jos — tikko satvēru kokvilnas saini vēlreiz, ieraudzīju, ka no tā iznirst nikns purniņš, un Bertrams sāka pīkstēdams un spiegdams mani varen nikni rāt. Apskaities ne pa jokam, izvilku viņu no omulīgās migas, aiznesu uz verandas tālāko galu un ieliku tīteņaugos. Viņš sirdīgi pieķērās pie kāda zariņa un šūpojās šurpu turpu, visu laiku dusmīgi bārdamies. Tomēr pēc divām stundām viņš bija atpakaļ kokvilnas pluču sainī.
Atteicāmies no nevienlīdzīgās cīņas un atstājām viņu tur, bet Bertrams ir nedomāja cīņu beigt. Sakāvis mūs
dzīvokļa jautājumā, viņš sāka darboties citā virzienā — lai iekarotu mūsu līdzjūtību. Vakarā, kad citas gulētājpeles iznāca no savas guļamistabas un, priecīgā pārsteigumā spiegdamas, metās pie šķīvja ar ēdienu, Bertrams izlīda no migas un norāpās gar būra priekšējās sienas stiepļu pinumu lejā. Tur viņš palika karājamies un caur režģiem kāri noraudzījās, kā pārējās gulētājpeles skrubina barību un stiepj prom izraudzītos banānu un avokado bumbieru kumosiņus, lai noslēptu tos migā; šis gulētājpeļu dīvainais paradums, jādomā, izskaidrojams ar instinktu nodrošināties pret izsalkumu naktī. Bertrams izskatījās tik bēdīgs, karājoties stieplēs un vērojot, kā citas peles nēsā pa būri vilinošos kārumus, ka mēs beidzot padevāmies un nolikām uz būra virsas mazu šķīvīti ar barību arī viņam. Beidzot viņa viltība tomēr panāca savu; mums šķita muļķīgi turēt pelēnu ārpusē, ja jau mēs viņu barojam, tādēļ Bertramu notvērām un ielikām atpakaļ būrī pie pārējiem, kur viņš tūliņ ierīkojās tā, it kā nekad nebūtu bijis projām. Mums tomēr likās, ka viņš ir mazliet pašapzinīgāks nekā senāk. Bet ko lai iesāk ar tādu, kas atsakās no brīvības?
Pamazām tikām pie kārtības. Visi bojātie krātiņi bija izlaboti, katram priekšpusē piestiprināts maisa drānas aizkars, ko ceļojuma laikā varēja nolaist. Lai nodrošinātos pret starpgadījumiem, traukiem, kuros -'ievietojām indīgās čūskas, pārvilkām divkāršu plānu marli un aizskrūvējām atvērtnes. Visu mūsu daudzveidīgo ekipējumu, sākot ar gaļas sasmalcinātājiem un beidzot ar ģeneratoriem, sākot ar injekciju adatām un beidzot ar svariem, iesaiņojām kastēs, un tās rūpīgi aiznaglojām; smalkos tīklus salocījām kopā ar milzīgiem brezenta gabaliem. Tagad atlika vienīgi sagaidīt kravas mašīnas, kurām vajadzēja mūs aizvest līdz piekrastei. Pēdējā vakarā pirms to atbraukšanas Fons ieradās pie mums sadzert uz atvadām.
Vā! — viņš skumji iesaucās, dzerdams maziem malciņiem. — Man ir briesmīgi žēl, mans draugs, ka tu brauc projām no Bafutas.
Mums arī ir žēl, — es vaļsirdīgi atzinos. — Sis laiks Bafutā mums bija ļoti jauks. Mēs te ieguvām arī daudzus skaistus zvērus.
Kāpēc tu negribi palikt tepat?— Fons jautāja. — Es tev došu zemi, kur uzbūvēt lepnu māju, un tu ierīko savu zooloģisko dārzu te Bafutā. Tad visi eiropieši no Nigērijas brauks šurp skatīties tavus zvērus.
Paldies, mans draugs. Varbūt es kādu citu reizi atgriezīšos Bafutā un uzcelšu te māju. Tā ir laba doma.
Jauki, jauki, — Fons sacīja, paceldams glāzi.
Lejā uz ceļa netālu no Atpūtas mājas bariņš Fona
bērnu dziedāja skumju bafutiešu dziesmu, kuru vēl nekad nebiju dzirdējis. Steigšus atnesu magnetofonu, bet, tiklīdz biju to uzstādījis, bērni beidza dziedāt. Fons ar interesi vēroja, ko es daru.
Vai tu ar šito mašīnu vari uztvert Nigēriju? — viņš jautāja.
Nē, šī der tikai ierakstīšanai, tas nav radio.
A! — Fons dziļdomīgi noteica.
Ja tavi bērni atnāktu šurp un nodziedātu vēlreiz šo dziesmu, es tev parādītu, kā mašīna darbojas, — es sacīju.
Jā, jā, tūliņ, — Fons atsaucās un uzrēca vienai no savām sievām, kas stāvēja ārā tumšajā verandā. Viņa nosteidzās lejā un tūlīt pat atgriezās, stumdama pa priekšu pulciņu bikli smaidošu bērneļu. Liku tiem nostāties ap mikrofonu un tad, uzlicis pirkstu uz slēdža, palūkojos uz Fonu.