Ja viņi tagad uzdziedās, es to pierakstīšu.
Fons majestātiski piecēlās, izsliedamies kā tornis pāri bērnu bariņam.
Dziediet! — viņš nokomandēja, pamādams bērniem ar viskija glāzi.
Samulsušie bērni pāris reižu iesāka aplam, bet pamazām atguvās un uzņēma dziesmu pareizi. Fons sita takti ar viskija glāzi, šūpodamies līdzi melodijai, šad tad dobji iedūkdams pa vārdam līdzi bērnu dziesmā. Kad dziesma bija nodziedāta, viņš smaidīdams noliecās pie savām atvasēm.
Labi, labi, dzeriet, — viņš sacīja, un, kad bērni pa kārtai nostājās viņam priekšā, pacēluši sārtās plaukstiņas pie mutes, ielēja katram riekšavā pa malkam gandrīz tīra viskija. Kamēr Fons bija nodarbināts, es pagriezu lenti atpakaļ. Tad pasniedzu Fonam austiņas, pamācīju, kā ar tām rīkoties, un ieslēdzu atskaņotāju.
Bija bauda novērot, kā mainījās izteiksme Fona sejā. Vispirms tā pauda pilnīgu neticību. Noņēmis austiņas, viņš tās aizdomīgi aplūkoja. Tad uzlika atpakaļ uz ausīm un izbrīnījies klausījās. Pakāpeniski dziesmas turpinājumā pār visu viņa seju izplūda zēnīgs, sajūsmas pilns smaids.
Vā! Vā! Vāf — viņš apbrīnā čukstēja. — Tas gan ir brīnišķīgi. — Ļoti negribīgi viņš noņēma austiņas, lai arī sievas un padomnieki dabūtu paklausīties. Visa istaba skanēja no sajūsmas saucieniem un jūsmīgiem knipju sitieniem. Fons kopā ar bērniem vēl nodziedāja
trīs dziesmas, un, kad pēc tam visas noklausījās, viņa līksmībai nebija robežu.
Tā tikai ir brīnišķīga mašīna, — viņš beidzot sacīja, sīkiem malciņiem dzerdams un acu no magnetofona nenolaizdams. — Vai tu to pirki Kamerūna?
Nē, šeit tādu nav. Kādreiz varbūt varētu tadu dabūt Nigērijā … varbūt Lagosā, — es atbildēju.
Vā! Brīnišķīgi, — viņš vēlreiz sapņaini noteica.
Kad es aizbraukšu atpakaļ uz savu zemi, ierakstīšu šīs jūsu dziesmas īstās platēs un atsūtīšu tev, tad varēsi tās nospēlēt uz sava patafona, — es sacīju.
Tas būs jauki, mans draugs, — viņš atteica.
Stundu vēlāk viņš gāja projām, pirms tam mani mīlīgi apskāvis un nosolījies, ka no rīta, pirms mašīnas dosies ceļā, vēl atnākšot pie mums. Mēs patlaban posā- mies gulēt, jo bija gaidāma nogurdinoša diena, kad izdzirdu ārā uz verandas klusu soļu švīkoņu un pēc tam kādu sasitam plaukstas. Piegāju pie durvīm un ieraudzīju verandā stāvam Foku, vienu no Fona vecākajiem dēliem, kurš bija apbrīnojami līdzīgs tēvam.
Hallo, Foka, sveiks! Nāc iekšā, — es aicināju.
Viņš bikli man uzsmaidīja un ienāca, nesdams padusē tīstokli.
To jums, ser, sūta Fons, — viņš sacīja, pasniegdams tīstokli man. Diezgan pārsteigts attinu to vaļā. Tajā bija grieztiem ornamentiem rotāts spieķis, maza, krāšņi izrakstīta micīte un mantija — dzeltenā un melnā krāsā ar brīnum skaisti izšūtu apkakli.
Tās ir Fona drānas, — Foka paskaidroja. — Viņš tās sūta jums. Fons lika, lai jums pasaku, ka tagad jūs būsiet otrs Bafutas Fons.
Vā! — es iesaucos, no sirds aizkustināts. — Cik brīnišķīgi tavs tēvs izturas pret mani.
Foka līksmi iesmējās, redzēdams manu prieku.
Kur tavs tēvs pašreiz ir? — es jautāju. — Vai aizgājis gulēt?
Nē, ser, viņš ir deju mājā.
Pārvilku mantiju pār galvu, sakārtoju piedurknes, uzliku galvā grezno micīti, paņēmu spieķi vienā rokā, pudeli viskija otrā un pagriezos pret Foku.
Vai es izskatos glīti? — jautāju viņam.
Skaisti, ser, skaisti, — viņš starodams atbildēja.
Labi. Tad aizved mani pie tēva.
Viņš aizveda mani pāri lielajam, tukšajam laukumam, izveda cauri būdu labirintam līdz deju mājai, kur bija dzirdama bungu duna un stabuļu spiegšana. Iegāju pa durvīm un uz mirkli apstājos. Orķestris pārsteigumā apklusa. Izbrīna čuksti nošalca pār visu sanākušo sabiedrību, un es redzēju Fonu sēžam zāles viņā galā, — viņa roka ar pacelto glāzi bija sastingusi pusceļā uz muti. Zināju, kas man darāms, jo biju daudzkārt redzējis padomniekus tuvojamies Fonam, lai parādītu godu vai izlūgtos labvēlību. Kapa klusumā es devos pāri deju zālei, tērpam šalcot man ap kājām. Apstājos pretī Fona krēslam, zemu noliecos un sveicinot trīsreiz sasitu plaukstas. Mirkli valdīja pilnīgs klusums, bet tad uzbrāzmoja vētra.
Sievas un padomnieki sajūsmā spiedza un auroja, Fons, smaidīdams pār visu seju, pietraucās no krēsla un, satvēris mani aiz elkoņiem, piecēla un apskāva.
Mans draugs, mans draugs, sveicināts, sveicināts! — viņš rēca, kratīdamies smieklu šaltīs.
Redzi, — es sacīju un papletu rokas, tā ka tērpa garās piedurknes noplīvoja kā karogi, ■— redzi, es tagad esmu Bafutas virs.
— Taisnība, taisnība, mans draugs. Tās ir manis paša drānas. Es tev tās dāvinu, lai tu esi Bafutas vīrs, — viņš līksmoja.
Mēs apsēdāmies, un Fons man uzsmaidīja.
Tev patīk manas drānas? — viņš vaicāja.
Ļoti patīk. To tu brīnišķīgi izdarīji, mans draugs, — es atbildēju.
Labi, labi, tagad arī tu būsi Fons, tāpat kā es, — viņš smiedamies noteica.
Tad viņa skatiens sapņaini apstājās pie viskija pudeles, ko biju paņēmis līdzi.
Labi, — viņš noteica, — tagad iedzersim un papriecāsimies.
Pulkstenis rādīja jau pusčetri, kad es torīt gurdi novilku savu tērpu un palīdu zem moskītu tīkla.
Vai tev gāja jautri? — Džekija no savas gultas miegaini apjautājās.
Jā, — es nožāvājos, — tomēr būt par otru Bafutas Fonu ir ļoti nogurdinoši.
Nākamajā rītā kravas mašīnas ieradās pusotras stundas agrāk, nekā bija pasūtītas. Sis ārkārtējais apstāklis — laikam gan vienīgais Kamerūnas vēsturē — deva mums iespēju nesteidzoties visu iekraut. Ievietot mašīnā dzīvnieku kolekciju ir diezgan liela māksla. Vispirms jāiekrauj visa iekārta, pēc tam jānovieto krātiņi gar automobiļa pakaļējo bortu, lai dzīvnieki dabū pēc iespējas vairāk gaisa. Krātiņus nedrīkst salikt, kā pagadās. Tie jānovieto tā, lai starp diviem krātiņiem allaž paliktu brīva zona, jāpārbauda arī, lai krātiņu fasādes puses neatrastos viena pret otru, jo tad kāds pērtiķis katrā ziņā centīsies ceļojuma laikā iebāzt roku pa kaimiņa būra režģa spraugu un civetkaķis tam iekodīs; savukārt — ja pretī mazo putniņu būrim atradīsies pūces krātiņš (un tikai tādēļ, ka tā ir pūce un skatās), tas izraisīs sīkaliņos tādu histēriju, ka tie līdz ceļa galam visi būs beigti. Turklāt krātiņi jāizkārto tā, lai visi dzīvnieki, kuri ceļojuma laikā stingrāk jāpieskata, atrastos pašā mašīnas pakaļējā galā un tiem būtu viegli tikt klāt. Pulksten deviņos pēdējā mašīna bija piekrauta un pabraukta koku paēnā, un mēs varējām noslaucīt sviedrus un brītiņu verandā atpūsties. Tur mums piebiedrojās Fons.