Mans draugs, — viņš sacīja, skatīdamies, kā es piepildu pēdējo milzīgo viskija glāzi, ko gribējām kopā baudīt, — man briesmīgi žēl, ka tu brauc projām. Mums taču Bafutā gāja jauki, vai ne?
Ļoti jauki, mans draugs.
šin-šin! — uzsauca Fons.
čiri-ho! — es atbildēju.
Viņš nokāpa kopā ar mums lejā pa garajām kāpnēm, apakšā mēs paspiedām viens otram roku. Tad viņš uzlika man rokas uz pleciem un cieši paraudzījās acīs.
Ceru, ka tu ar visiem dzīvniekiem laimīgi nobrauksi galā, mans draugs, — viņš sacīja, — un novēlu tev ātri, ātri tikt savā zemē.
Mēs ar Džekiju ierāpāmies karstajā, smacīgajā mašīnas kabīnē, un motors ierēcās. Fons pacēla sveicienam lielo roku, mašīna rāvās uz priekšu, un, saceldami sarkanu putekļu mākoni, mēs aizbrāzāmies pa ceļu, pāri zeltainajiem pakalniem, pretī tālajai piekrastei.
Ceļojums lejup uz piekrasti ilga trīs dienas un bija nepatīkams un nogurdinošs, kādi vienmēr mēdz būt braucieni, kad jāved līdzi dzīvnieku kolekcija. Ik pēc pāris stundām mašīnas bija jāaptur, lai izceltu ārā mazo putniņu būrus, noliktu tos ceļa malā un pabarotu putniņus. Ja to nedarītu, mazie putni ļoti ātri nobeigtos, jo, šķiet, tie neapjēdza, ka ēst var arī braucot. Vajadzēja izcelt ārā arī vārīgos abiiliekus, kās atradās audekla maisos, un vai ik stundu pamērcēt maisus kādā strautiņā, — kad nobraucām mežainajās zemienēs, karstums kļuva tik nepanesams, ka abinieku āda ātri varēja izžūt un tie nobeigtos. Lielākā daļa ceļa bija bedraina un dangaina, un, kad mašīnas gāzelējās un lēkāja pa grambām, mēs nemierīgi grozījāmies savās vietās, ar šausmām domādami par to, cik daudz mūsu dārgo dzīvnieku šis pēdējais grūdiens varbūt sakropļojis vai pat nogalinājis. Kādā vietā mūs pārsteidza briesmīga lietus gāze, un ceļš vienā mirklī pārvērtās par glumiem, sarkaniem dubļiem, kas šķīda un šļakstēja zem mašīnu riteņiem kā asiņaina putra; pēkšņi viena mašīna — milzīgs «bedfords» ar divām velkošajām asīm — iestiga kādā ceļa grambā, no kuras netika vairs ārā, un pēdīgi uz sāniem iegāzās grāvī. Veselu stundu rakāmies zem mašīnas riteņiem un klājām apakšā zarus, lai riepām būtu pret ko atsperties, līdz izvilkām «bedfordu» uz ceļa; par laimi, neviens dzīvnieks nebija cietis.
Tādēļ mēs izjutām milzu atvieglojumu, kad mašīnas beidzot dārdēdamas cauri banānu birzij tuvojās ostai. Tur dzīvniekus un visu mūsu mantību izkrāva, pēc tam uzlādēja uz šaursliežu dzelzceļa vagonu platformām, ko izmantoja banānu nogādāšanai kuģu piestātnē. Vilciens elsdams un dārdēdams aizkūņojās pusjūdzes pa mangrovju purvu un apstājās pie koka piestātnes, kur bija pietauvots kuģis. Visu mūsu kolekciju no jauna cēla ārā un tad ar celtni sāka kraut kuģī. Ticis uz kuģa, devos uz priekšgalu, kur bija paredzēta vieta dzīvniekiem, lai uzraudzītu iekraušanu. Kad pirmā dzīvnieku krava noslīdēja uz klāja, man tuvojās kāds matrozis, slaucīdams rokas kokvilnas pluču vīkšķī. Viņš pameta skatienu pāri kuģa reliņiem uz garo'vagonu rindu, kuri visi bija piekrauti ar krātiņiem, tad paraudzījās manī un iesmējās.
Vai visa šī bagātība pieder jums, ser? — viņš vaicāja.
Jā, — es atbildēju, — viss, kas tur krastā atrodas.
Viņš pagājās uz priekšu un palūkojās vienā krātiņā.
Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Vai visās kastēs ir dzīvnieki?
Visās gan.
Žēlīgā debess! — matrozis atkārtoja un tad jautri piebilda: — Pirmoreiz redzu cilvēku, kurš ved līdzi bagāžā veselu zvērudārzu.
Jā, — es priecīgi atteicu, vērodams, kā celtnis uzceļ uz kuģa nākamo kravu ar krātiņiem, — turklāt tas ir mans personiskais zvērudārzs.
ASTOTA NODAĻA
ZOOLOĢISKAIS DĀRZS PILSĒTAS NOMALĒ
Atklātne
Jā, ved vien dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vienalga. Māte ļoti grib redzēt šimpanzes, ceru, ka tu tos pārvedīsi sveikus un veselus. Uz drīzu redzēšanos. Mīļi sveicieni no mums visiem.
Margo
Lielākā daļa šīs Bornmutas nomales ielas iedzīvotāju ar lepnumu noraudzījās uz saviem dārziem, lai gan ikviens dārzs bija gluži tāds pats kā kaimiņam. Protams, bija jau arī nelielas atšķirības: dažiem labāk patika puķuzirņi, dažiem atraitnītes, cits deva priekšroku hiacintēm, cits lupīnai, — bet pamatu pamatos dārzi bija vienādi. Vienīgi palūkojoties manas māsas dārzā, katrs būtu bijis spiests atzīt, ka šis dārzs izskatās krietni neparastāks. Vienā stūrī atradās liela nojume, no kuras dīvainā korī allaž skanēja spiedzieni, svilpieni, ņurdieni un rēcieni. Visā nojumes garumā stiepās krātiņu rinda, caur režģiem varēja redzēt ērgļus, lijas, pūces un vanagus. Līdzās putnu būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Laukumā, kur reiz bija zaļojis maurs, garās virvēs piesieti, plosījās un rotaļājās četrpadsmit pērtiķi, bet garāžā kurkstēja vardes, aizsmakuši klaigāja turako un vāveres skaļi knaukšķināja riekstu čaulas. Satriektie, izbiedētie kaimiņi no rīta līdz vakaram drebēdami stāvēja aiz saviem mežģīņu aizkariem un vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurp un turp pa dārza atliekām, nesdami mazus trauciņus ar pienu, maizi, šķīvjus ar sasmalcinātiem augļiem vai — vēl ļaunāk — lielus jēlas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņiem likās, ka mēs kaut kā negodīgi izmantojam viņu lēnprātību. Ja mūsu sētā būtu ķērcis gailis vai vaukšķējis suns, vai arī mūsu kaķene būtu apbērnoju- sies viņu krāšņākajā puķu dobē, to viņi tomēr būtu kaut kā pārdzīvojuši. Bet pēkšņi ierīkot viņiem pašā degungalā īstu, turklāt diezgan prāvu, zvērudārzu bija kaut kas tik nepieredzēts un satraucošs, ka viņi palika bez valodas, un pagāja krietns laiks, iekams viņi spēja sakoncentrēt spēkus un sākt sūdzību akciju.