Starplaikā biju sācis meklēt vietu zooloģiskajam dārzam, kur varētu apmesties ar saviem dzīvniekiem. Man šķita, ka visvienkāršākais ceļš ir doties pie vietējās municipalitātes. Tur paskaidrot, ka esmu savācis materiālu jaukam, mazam zooloģiskajam dārzam, un lūgt, lai man atļauj nomāt vai nopirkt piemērotu teritoriju. Savā vientiesībā biju pārliecināts: ja jau dzīvnieki sagādāti, varas iestādes ar prieku man palīdzēs. Viņiem taču tas neko nemaksās, un pilsētā tomēr būs radies kaut kas ievērojams. Taču varas iestādes bija citās domās. Bornmuta ir ļoti konservatīva pilsēta. Tur nekad nebija bijis zooloģiskā dārza, un tā nu arī neviens nespēja iedomāties, kādēļ tagad vajadzētu to ierīkot. Tādas bija pilsētas tēvu domas par progresu. Pirmkārt, viņi sacīja, dzīvnieki mēdzot būt bīstami; otrkārt, viņi atrunājās, dzīvnieki nelabi ožot; un vispēdīgi, drudžaini meklēdami vēl kādu aizbildinājumu, viņi apgalvoja, ka pilsētai nemaz neesot lieka zemes gabala.
Kļuvu mazliet nervozs. Vispār nekad neesmu juties labi, sastopoties ar iestāžu krāšņo neloģiskumu. Bet, piedzīvodams tik noraidošu nostāju, sāku nopietni uztraukties. Dzīvnieki kvernēja piemājas dārzā, ēda kā jau daždien zvēri, un man ik nedēļu vajadzēja izdot briesmīgi daudz naudas par gaļu un augļiem. Kaimiņi, tagad beidzot nopietni apskaitušies par to, ka esam tik traki sajaukuši viņu ierasto dzīvi, bombardēja vietējās veselības aizsardzības iestādes ar sūdzībām, tā- ka nabaga inspektors bija spiests divreiz nedēļā mūs apmeklēt, vienalga, vai pats to gribēja vai ne. Fakts, ka viņš nespēja atrast^eko tādu, kas noderētu par pamatu kaimiņu nemitīgajām sūdzībām, neko nenozīmēja: ja sūdzība bija saņemta, viņam vajadzēja nākt un to pārbaudīt. Mēs nabaga cilvēku allaž pacienājām ar tasi tējas, un ar laiku viņam daži dzīvnieki tik ļoti iepatikās, ka viņš, nākdams pie mums, sāka ņemt līdzi savu mazo meitiņu, lai zvērus parādītu ari viņai. Taču visvairāk mani uztrauca ziemas tuvošanās, jo nebija ko cerēt, ka dzīvnieki pārcietīs ziemas aukstumu neapkurināmajā nojumē. Tad Džekijai radās lieliska ideja.
— Kādēļ nepiedāvāt dzīvniekus kādam pilsētas lielākajam veikalam Ziemsvētku ekspozīcijai? — viņa teica.
Apzvanīju visus pilsētas lielos veikalus. Man atbildēja ļoti laipni, taču palīdzēt neviens nevarēja: veikaliem gluži vienkārši nebija telpu, kur dzīvniekus parādīt, pat ja īpašnieki to vēlētos. Tad piezvanīju uz pēdējo numuru savā sarakstā — uz lielo tirdzniecības centru, kas piederēja Dž. Dž. Allenam. Biju gaužām priecīgs, kad mans priekšlikums viņus ieinteresēja un viņi uzaicināja mani uz pārrunām. Tā radās «Darela zvērnīca».
Pagraba stāvā izbrīvēja plašu telpu, kur izbūvēja ietilpīgus krātiņus, sienas izrotāja ar gaumīgām freskām, kas attēloja tropu lapaugu biezokņus, un dzīvniekus no mikluma un aukstuma, kas jau valdīja ārā, pārcēla lieliskā mājoklī ar spožu elektrisko apgaismojumu un pastāvīgu temperatūru. Ienākumi par dzīvnieku apskati tik tikko sedza izdevumus par barību, taču dzīvnieki nu mitinājās ērtos krātiņos un siltumā, turklāt bija labi paēduši, un tas viss man nemaksāja
neko. Noveljs šīs rūpes no pleciem, varēju enerģiskāk pievērsties sava zooloģiska dārza meklēšanai.
Būtu pārāk apnicīgi iedziļināties šā perioda bēdīgajos piedzīvojumos vai arī sastādīt to pilsētas mēru, padomnieku, parku superintendantu un sanitāro iestāžu vadītāju katalogu, ar kuriem šajā laikā tikos un diskutēju. Pietiks, ja teikšu, ka brīžiem man vai galva plīsa pušu, pūloties iestāstīt pēc izskata inteliģentam cilvēkam, ka zooloģiskais dārzs ikvienā pilsēta būs labāka atrakcija nekā jebkas cits. Spriežot pēc manu sarunas biedru reakcijas, varēja domāt, ka gribu nolikt kādā pilsētas laukumā atombumbu.
Pa to laiku dzīvnieki, nenojauzdami savu likteni karājamies mata galā, darīja visu iespējamo, lai mums nebūtu garlaicīgi. Pienāca, piemēram, diena, kad mūsu babuīnu pērtiķiene Džordžīna bija nolēmusi, ka viņai Dž. Dž. Allena pagrabstāvā vairs nav ko redzēt un viņa labprāt apskatītu Bornmutu mazliet plašākā as- ^ pektā. Par laimi, tas notika svētdienas rītā, kad universālveikalā neviena nebija. Bīstos pat iedomāties, kas būtu noticis citos apstākļos.
Es patlaban omulīgi dzēru tēju pirms došanās uz veikalu, lai apkoptu un pabarotu dzīvniekus, kad iezvanījās telefons. Neko ļaunu nenojauzdams, pacēlu klausuli.