Žēlīgais dievs! — policists dziļā atvieglojumā iesaucās. — Man likās, ka viņa tūliņ mani saplosīs gabalu gabalos.
Kur nu, viņa nebūtu jums kodusi, — es centos pārkliegt Džordžīnas aizsmakušos ķērcienus. •— Viņa pie jums meklēja glābiņu no manis.
Žēlīgais dievs! — policists vēlreiz noteica. — Bijis kā būdams, labi, ka tas nu ir beidzies.
Iesprostojām Džordžīnu atpakaļ krātiņā, pateicāmies policistiem, sakārtojām telpas, apkopām un pabarojām dzīvniekus un devāmies uz mājām, lai baudītu pelnītu atpūtu. Un tomēr visu atlikušo dienas daļu es vai lēcu stāvu gaisā, tiklīdz iezvanījās telefons.
Otrs dzīvnieks, kas mums neļāva iegrimt apātijā, protams, bija šimpanze Čamlijs Sindžens. Vispirms viņš, tikko ierīkojies uz palikšanu dzīvojamā mājā un pilnīgi iekarojis manas mātes un māsas sirdi, stipri saaukstējās, un slimība ātri vien izvērtās par bronhītu. Atveseļojies no tā, Čamlijs tomēr joprojām bija diezgan vārīgs, un es nolēmu, ka vismaz pirmajā ziemā viņš būs jāģērbj, lai nesaltu. Dzīvodams pie mums mājās, viņš jau pirms tam bija valkājis plastikāta biksītes un papīra autiņus, tādēļ drēbes viņam nelikās nekas neparasts.
Tiklīdz biju to izdomājis, māte sajūsmā mirdzošām acīm ar lielu skubu ķērās pie darba, adāmās adatas zibēt zibēja, un īstā rekordlaikā viņa apgādāja pērtiķēnu ar dažādām fantastiskos rakstos izadītām vilnas biksītēm un jaciņām viskošākajās krāsās. Un Čamlijs Sindžens, ik dienu citā uzvalkā tērpts, gozējās uz dzīvojamās istabas palodzes, vienaldzīgi grauzdams ābolu un nelikdamies ne zinis par apkartējo māju bērniem, kas bariem vien drūzmējās pie mūsu dārza vārtiņiem un noraudzījās viņā kā apburti.
Ļoti interesanti man bija vērot cilvēku attieksmi pret Čamliju. Bērni, piemēram, saskatīja viņā tikai dzīvnieku, kas ir apbrīnojami līdzīgs cilvēkam un māk viņus smīdināt. Bīstos, ka pieaugušajiem, kas viņu redzēja, nebija tik pareizas izpratnes. Ne vienu reizi vien pēc izskata gluži inteliģenti cilvēki man apvaicājās, vai šimpanzes runāt arī protot. Es arvien mēdzu atbildēt, ka šimpanzēm, protams, ir pašiem sava valoda, gan ļoti nepilnīga. Tomēr jautātāju īstā doma bija šāda: vai viņš prot runāt kā cilvēks, vai ar viņu iespējams diskutēt par politisko stāvokli, auksto karu vai citu tamlīdzīgu interesantu tematu?
Taču visdīvaināko jautājumu, kāds man jel kad uzdots par Čamliju, izteica kāda pusmūža sieviete pilsētas golfa laukumā. Jaukās dienās mēdzu aizvest Čamliju uz turieni un ļāvu viņam kāpelēt pa priedēm, bet pats sēdēju zem koka rakstīdams vai lasīdams. Todien Čamlijs bija savu pusstundu draiskojies zaros man virs galvas, tad apnicis, nokāpis lejā un, iesēdies man klēpī, mēģināja izdibināt, vai izdosies panākt, lai es viņu pakutinu. Tieši šajā brīdī no irbuleņu krūmiem iznāca dīvainā sieviete; ieraudzījusi mani un Čamliju, viņa apstājās kā zemē ieaugusi un nenovērsa no mums acis. Taču viņa neizrādīja pārsteigumu, kādu parasti izrādīja citi cilvēki, ieraudzīdami golfa laukumā fantastiski izrakstītā puloverā tērptu šimpanzi. Sieviete pienāca tuvāk un ļoti cieši skatījās uz Čamliju, kas sēdēja man klēpī. Tad viņa ieurbās ar acīm manī.
Vai viņiem ir dvēsele? — viņa noprasīja.
Nezinu, kundze, — es atbildēju. — Nevaru to droši apgalvot pat pats par sevi, tādēļ neprasiet, lai es to zinātu par šimpanzi.
— Hm, — sieviete noteica un aizsoļoja. Lūk, kādu iespaidu Čamlijs Sindžens atstāja uz cilvēkiem.
Turēt Čamliju mājās bija ļoti aizraujoši. Savas individualitātes un inteliģences dēļ viņš bija viens no visinteresantākajiem dzīvniekiem, kādi man jebkad piederējuši. Visvairāk es apbrīnoju viņa atmiņu, kas bija patiesi fenomenāla.
Tajā laikā man piederēja «lambretas» markas motocikls ar blakusvāģi, un es nospriedu, ka varētu Čamliju vest tālākās ekskursijās, ja vien viņš mierīgi sēdētu blakusvāģi un necenstos lēkt ārā. Pirmo reizi pavizi- nāju viņu apkārt golfa laukumam, jo gribēju redzēt, kā viņš uzvedīsies. Čamlijs sēdēja ļoti stalti» majestātiski vērodams apkārtni. Ja neņem vērā tieksmi liekties pāri blakusvāģa malai un aizskart katru velosipēdistu, kam braucām garām, viņa uzvešanās bija priekšzīmīga. Tad aizbraucu uz tuvējo garāžu, lai uzpildītu degvielu. Čamliju apbūra garāža, bet viņš savukārt apbūra mehāniķi. Šimpanze pārliecās pāri blakusvāģa malai un ļoti uzmanīgi vēroja, kā tiek atskrūvēta benzīna tvertne; kad pievienoja šļūteni un sāka guldzēt benzīns, viņš izbrīnā klusi iesaucās: «U-ū-ū!»
«Lambretas» markas motocikls var nobraukt neticami daudz kilometru, patērēdams ļoti maz benzīna, un, tā kā es motociklu bieži nelietoju, mums jaunu degvielu nevajadzēja iepildīt ātrāk kā pēc nedēļām divām. Nupat bijām viesojušies tuvējās ūdensdzirnavās pie Čam- lija drauga dzirnavnieka. Sis jaukais cilvēks, liels Čamlija apbrīnotājs, allaž mūs pacienāja ar tēju, un mēs visi trīs sēdējām rindā uz aizsprosta, maziem malciņiem dzērām tēju, vērojām garām peldošās ūdens vistiņas un grimām pārdomās. Atgriežoties no tējas dzeršanas, pamanīju, ka motociklā palicis maz benzīna, tādēļ iegriezāmies garāžā.