Runādams ar mehāniķi, ievēroju, ka viņš pārsteigts skatās man pār plecu. Atri apsviedos apkārt, lai redzētu, kādas blēņas dara mans pērtiķēns. Čamlijs bija izrāpies no blakusvāģa, uzkāpis uz sēdekļa un pūlējās atskrūvēt benzīna tvertnes atveri. Tā nu tiešām ir atmiņa! Pirmkārt, viņš taču tikai vienu reizi bija redzējis, kā iepilda benzīnu, un kopš tā laika bija pagājušas divas nedēļas. Otrkārt, viņš bija iegaumējis un at- cerējas, kura no daudzajām motocikla detaļām ir īstā. Es biju ne mazāk pārsteigts kā mehāniķis.
Taču pēc kāda laika man iznāca pabrīnīties vēl vairāk, turklāt ne tikai par Camlija atmiņu, bet arī par viņa novērošanas spējām. Tas notika abās tajās reizēs, kad vedu viņu uz Londonu — uz televīzijas pārraidi un uz lekciju. Māsa vadīja mašīnu, Čamlijs sēdēja man klēpī un ar interesi vēroja garām slīdošās ainavas. Apmēram pusceļā ierosināju pieturēt un iet kaut ko
iedzert. Ja braucām kopā ar Čamliju, vajadzēja būt uzmanīgiem krodziņu izvēlē, jo ne jau visi saimnieki priecājās par šimpanzes ierašanos. Beidzot kāds krodziņš mums šķita pieņemams un mēs pieturējām. Mums par atvieglojumu un Čamlijam par varenu prieku, izrādījās, ka krodziņa saimniece ir liela dzīvnieku mīļotāja, un viņa un Čamlijs uzreiz viens otram iepatikās. Čamlijam atļāva paskraidīt starp galdiņiem, viņu pacienāja ar apelsīnu sulu un kartupeļu krekeriem, viņam pat ļāva uzlēkt uz letes un nodejot kara deju, ko viņš arī darīja, piesizdams kājas un saukdams: «-Hū… hū .. . hū!» Beigu beigās viņš ar saimnieci tā sa.irau- dzējās, ka nemaz negribēja iet projām. Ja Čamlijs butu bijis Karaliskā autokluba inspektors, viņš šim krodziņam būtu piešķīris divpadsmit zvaigznītes.
Trīs mēnešus vēlāk man vajadzēja paņemt Čamliju līdzi uz lekciju Londonā. Es jau biju pilnīgi aizmirsis krodziņu, kurā viņam tik jauki klājās, jo starplaikā bijām apmeklējuši daudzus citus līdzīgus iestādījumus, kur viņš arī tika laipni uzņemts. Ceļā Čaml'js, kā parasts, sēdēja man klēpī, bet tad pēkšņi sāka nemierīgi lēkāt. Sākumā iedomājos, ka viņš pamanījis kādu govju vai zirgu ganāmpulku, jo ļoti interesējās par šiem dzīvniekiem, taču neviena mājlopa tuvumā neredzēja. Čamlijs dīdījās aizvien nemierīgāk un beidzot sāka pat klusītēm ūjināt. Es vēl joprojām nesapratu, kas viņu satrauc. Taču «Ū-ū-ū» pieauga līdz spalgam kreščendo, un Čamlijs lēkāja man pa klēpi kā negudrs; tad mēs nogriezāmies ap kādu stūri un simt soļu tālāk ieraudzījām viņa iemīļoto krodziņu. Bet tas taču nozīmēja, ka viņš atcerējies un pazinis apkārtni, pa kuru braucām, un saistījis to ar atmiņām par krodziņā pavadītajiem jaukajiem brīžiem. Tādu domāšanas procesu nebiju ievērojis nevienam citam dzīvniekam. Mēs abi ar māsu bijām tā pārsteigti, ka labprāt pieturējām, lai kaut ko iedzertu un lai Čamlijs varētu atjaunot draudzību ar krodzinieci, kas arī bija ļoti priecīga, viņu atkal ieraugot.
Mana cīņa par teritoriju zooloģiskajam dārzam turpinājās, taču izredzes uz panākumiem šķita kļūstam dienu no dienas mazākas. No Dž. Dž. Allena veikala menažēriju, protams, vajadzēja aizvākt, bet tad mani paglāba Peintona zooloģiskais dārzs. Ļoti laipnā kārtā man atļāva novietot dzīvniekus tur, līdz būšu atradis piemērotu vietu. Taču izredzes uz to, kā jau teicu, kļuva aizvien mazākas. Visur viens un tas pats. Katrā jaunā pasākumā, kad cilvēku palīdzība ir sevišķi nepieciešama, to nekad nesagaidīsi. Tiec galā pats, kā vari. Ja nu beidzot esi ko panācis, tad visi, kas līdz tam negribēja ne pirkstiņu pakustināt, sanāk barā apkārt, atzinīgi sit tev uz pleca un piedāvā savu atbalstu.
Kaut kur taču ir jābūt saprātīgai pilsētas valdei, — Džekija sacīja kādu vakaru, kad mēs kvernējām pie Britānijas salu kartes.
Šaubos, — es drūmi atteicu. — Un šaubos arī par to, vai man pietiktu spēka vēlreiz uzsākt cīņu ar mēriem un pilsētas valdes ierēdņiem. Nē, mums jāsameklē vieta un viss jāpaveic pašiem.
Bet tikpat tev vajadzēs viņu atļaujas, — Džekija iebilda. — Neaizmirsti, ka pastāv pilsētu un lauku izbūves plāni un tā tālāk.
Es nodrebēju.
Laikam nekas cits neatliks kā pārcelties uz kādu attālāku salu Rietumindijā vai citā tamlīdzīgā vietā, — es sacīju, — kur ļaudis ir pietiekami saprātīgi, lai nesarūgtinātu sev dzīvi ar šo neiedomājamo birokrātiju.
Džekija pastūma Čamliju Sindženu nost no kartes.
Ko tu teiktu par Normandijas salām? — viņa pēkšņi iejautājās.
Ko lai par tām saku?
Tā ir iemīļota atpūtas vieta, un tur ir brīnišķīgs klimats.
Vieta jau būtu lieliska, bet mēs taču tur neviena nepazīstam, — es iebildu, — un tādās reizēs nepieciešams cilvēks, kas palīdz ar padomu.
Jā, — Džekija vilcinādamās atteica, — laikam jau tev taisnība. »
Ar skumju prātu (jo doma par zooloģiskā dārza ierīkošanu uz salas man šķita ļoti pievilcīga) šķīrāmies no ieceres par Normandijas salām. Tikai dažas nedēļas vēlāk, kad biju Londonā un apspriedu savu projektu ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, atspīdēja mazs cerības stariņš. Atzinos Rūpertam, ka izredzes uz sava zooloģiskā dārza nodibināšanu ir pagalam niecīgas un es jau bezmaz taisos no visa atteikties. Ieminējos, ka esam domājuši arī par Normandijas salām, tikai tur mums nav neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Rūperts, to dzirdēdams, sarosījās kā burvju mākslinieks, kas grasās parādīt jaunu triku, un sacīja, ka viņam esot ļoti labi paziņas Normandijas salās (ja vien viņa palīdzība būtu vēlama) un to vidū cilvēks, kas salās nodzīvojis visu mūžu un labprāt nākšot mums talkā. Sis vīrs bija majors Freizers, un es viņam piezvanīju tai pašā vakarā. Freizers nebūt nešķita izbrīnījies, ka gluži svešs cilvēks zvana viņam un lūdz padomu, kā nodibināt zooloģisko dārzu, tādēļ viņš man tūliņ iepatikās. Viņš ieteica, lai mēs ar Džekiju atlidojot uz Džersiju, viņš mūs izvadāšot pa salu un sniegšot mums visu iespējamo informāciju. Tā arī nolēmām.