Aizlidojām uz Džersiju. No lidmašīnas sala izskatījās kā rotaļu zemes kontinents, kā koši zilas jūras vidū iemesta lupatu sega, izraibināta ar maziem tīrumiņiem. Skaisti izrobotajā klinšainajā krastā šur tur iegūla gludas pludmales joslas, pret kurām šļācās viļņu putas. Kad izkāpām no lidmašīnas, gaiss šķita siltāks un saule spožāka. Jutu, ka arī man prāts kļūst možāks.
Automobiļu stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija gara auguma, slaids cilvēks, mīkstā filca platmale uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka tās šaurā maliņa bezmaz balstījās uz viņa ērgļa deguna. Zilās acis jautri dzirkstīja, kad viņš mūs iesēdināja savā mašīnā un veda prom no lidlauka. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljerai, kura man atgādināja prāvu Anglijas gadatirgu; jutos pārsteigts, ieraudzījis kādās krustcelēs satiksmes regulētāju — policistu baltā blūzē un baltā ķiverē. Tas uzreiz piešķīra apkārtnei tropu noskaņojumu. Tikuši cauri pilsētai, tālāk braucām pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, tā ka koku zari līka pāri ceļam, izveidojot zaļu tuneli. Apkārtējā ainava ar sarkano zemi un zaļo zāli man atgādināja Devonu, tikai viss bija daudz mazāks — sīki tīrumiņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas un nelielas lauku mājas, celtas no skaistā Džersijas granīta, kura virsma saules gaismā atstaro simt rudenīgi zeltainos toņos. Tad nogriezāmies no ceļa garā alejā, un pēkšņi mums priekšā izauga Lezogras muiža.
Muižai bija «E» burta forma, tikai bez vidējās svītriņas: galvenajai daļai — stateniskajai svītrai — piekļāvās divi spārni — «E» augšējā un apakšējā līmeniskā svītra, kas beidzās ar masīvām akmens arkām, pa kurām varēja nokļūt pagalmā. Skaistās arkas bija celtas 1660. gadā un, tāpat kā pārējās ēkas, veidotas no Džersijas brīnišķīgā granīta. Hjū ar acīm redzamu lepnumu izrādīja mums savu saimniecību — veco gra
nīta sidra spiedi, govju kūtis, dārzu ar augsto žogu, mazo ezeriņu ar oļaino krastu, klānus un mazos strautiņus, kas pa tiem irdzēja. Beidzot mēs lēnām cauri skaistajām arkam atgriežamies saules pārpludinātajā pagalma.
Vai zināt, Hjū, jums te ir brīnišķīgi, — es sacīju.
Ja, te ir jauki… Man šķiet, šī ir viena no skais- takajam muižām visā salā.
Pievērsos Džekijai. — Vai šī nebūtu burvīga vieta zooloģiskajam darzam? — es ieminējos.
Būtu gan, — Džekija piekrita.
Hjū uzmeta man skatienu. — Vai jūs to domājat nopietni? — viņš vaicāja.
—- Ko nu, es, protams, pajokoju, bet šī tiešām būtu brīnišķīga vieta zooloģiskajam dārzam. Kāpēc jūs jautājat?
Redziet, — Hjū domīgi turpināja, — man mājas uzturēšana iznāk par dārgu, un es gribētu pārcelties uz Angliju. Vai jūs vēlētos rentēt šo muižu?
Vai es vēlētos?! — iesaucos. — Ja vien jūs man dotu iespēju.
Nāciet iekšā, mīļais draugs, aprunāsimies, — Hjū sacīja, vezdams mūs pāri pagalmam.
Tā pēc vesela gada mokpilnu cīniņu ar municipalitātēm un citām vietējām varas iestādēm es aizlidoju uz Džersiju un stundu pēc izkāpšanas no lidmašīnas biju atradis savu zooloģisko dārzu.
NOSLĒGUMS
Mans zooloģiskais dārzs Džersijā jau bezmaz gadu atvērts apmeklētājiem. Nezin, vai tas nav pats jaunākais zvērudārzs Eiropā, un man pašam šķiet, ka tas ir viens no jaukākajiem. Mūsu dārzs nav liels (patlaban tajā ir tikai sešsimt piecdesmit zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu), bet mēs to vēl paplašināsim. Jau tagad varam parādīt daudz tādu eksponātu, kādu nav nevienā citā zooloģiskajā dārzā, un nākotnē, kad radīsies līdzekļi, domājam veltīt uzmanību galvenokārt tām sugām, kurām draud bojā eja.
Daudzus savus dzīvniekus esmu sagādājis pats. Tas, kā jau pirmāk minēju, ir jaukākais, ko cilvēks gūst no personiska zooloģiskā dārza: pats atved sev dzīvniekus, vēro viņu attīstību, vairošanos, apciemo viņus jebkurā brīdī dienu vai nakti. Tas ir, tā sakot, egoistiskais prieks. Taču uzdrošinos arī cerēt, ka spēju modināt cilvēkos kaut nelielu interesi par dzīvniekiem un to saglabāšanu. Ja man tas ir izdevies, tad varu teikt, ka esmu sasniedzis ko patiesi vērtīgu. Un, ja nākotnē spēšu kaut nedaudz palīdzēt kādas dzīvnieku sugas paglābšanā no bojā ejas, būšu tiešām laimīgs.
PĒCVĀRDS DŽ. DARELA GRAMATAS «ZVĒRUDĀRZS MANA BAGAZA» KRIEVU IZDEVUMAM
Džeralda Darela vārdu pazīst miljoniem cilvēku visās zemeslodes malās. Viņa grāmatas ir ārkārtīgi populāras arī pie mums, Padomju Savienībā. Apbrīnojami strauji Džeralds Darels no neievērojama, gribētos teikt, ierindas zoologa k|uvis par vienu no iemīļotākajiem rakstniekiem animālistiem. Vispārēju ievērību izpelnījās jau viņa pirmais darbs «Pārpildītais Noasa šķirsts», bet turpmākās grāmatas — «Apskurbušais mežs» un «Čukstu zeme» — sagādāja viņam tādu slavu un popularitāti, ka nelielā zooloģiskā dārza īpašniekam vajadzēja meklēt palīdzību advokātu kantorī, lai spētu kārtot darījumus par savu grāmatu neskaitāmajiem izdevumiem un tulkojumiem. Džeralds Darels tagad «nācis modē», pieprasījums pēc viņa grāmatām ir neiedomājami liels.