nācis krastā, viņš neapstājās, lai noceltu krūzi no galvas vai ari novilktu sarongu. Viņš brida upē iekša un lēnam, bet enerģiski soļoja tālāk, līdz pilnīgi pazuda; vienīgi krūze noslēpumaini slīdēja uz priekšu pa ūdens virsu. Beidzot nozuda arī tā. Pēc mirkļa krūze atkal parādījās. Tagad tā virzījās uz krasta pusi, un pēdīgi zem krūzes iznira arī zēna galva. Viņš sirsnīgi nosprauslājās, lai izelpotu gaisu no plaušām, tad nopietni soļoja uz krastu, nesdams uz galvas līdz malām pilno krūzi. Sasniedzis ūdens malu, zēns uzmanīgi nostatīja krūzi uz akmens un tad, joprojām sarongu nenovilcis, atgriezās atpakaļ ūdenī. No kādas slēptas ieloces savā apģērbā viņš izvilka mazu ziepju gabaliņu un ļoti apzinīgi sāka berzēties no galvas līdz kājām, laizdams ziepes arī pār sarongu. Kad mazais bija rūpīgi ieziepējies un izskatījās pēc maza rožsārta sniegavīriņa, viņš panira zem ūdens, lai putas noskalotu, tad izbrida krastā, atkal uzcēla krūzi uz galvas, uzrāpās pa klints nokāri augšā un pazuda. Tas bija lielisks piemērs Āfrikas variantam par tematu «Laiks un kustība».
Nupat bija piebraukusi arī laiva, un Bens un Ogastins dedzīgi sāka kaulēties ar tās vecīgo īpašnieku. Viņi negribēja celties pāri upei tieši, bet prasīja, lai vecais mūs aizved pusjūdzi tālāk pret straumi līdz kādam lielam sēklim. Tas mums ietaupītu apmēram jūdzi gājiena gar krastu, lai sasniegtu taku, kas ved uz mežu. Taču večuks nezin kādēļ šķita tiepjamies pretī.
Kas viņam vainas, Ben? — es vaicāju.
Ek! — nikni atsaucās Bens. — Tas vīrs muļķis, ser, negrib vest mūs pa upi uz augšu.
Kādēļ tu nevēlies, draugs? — es apvaicājos večukam. — Ja tu mūs aizvedīsi, es tev samaksāšu vairāk un vēl kaut ko uzdāvināšu.
Masa, — vecais noteikti atbildēja, — laiva nav mana. Un, ja es to pazaudēt, es vairs nevarēt pelnīt… man nebūt ko ēst manam vēderam … man nebūt neviens, neviens penijs.
Bet kāpēc lai tu pazaudētu laivu? — es izbrīnījies jautāju, jo labi pazinu šo upes nogabalu un zināju, ka te nebija ne atvaru, ne zemūdens straumju.
Ipopo, masa, — vecais vīrs paskaidroja.
Es lūkojos uz laivinieku, nesaprazdams, ko viņš melš.
Ipopo varbūt bija kāds bīstams vietējais juju, par kuru līdz šim nebiju dzirdējis?
Sis ipopo, — es piesardzīgi klaušināju, — kur tad tas dzīvo?
Vai! Masa nekad to neredzēt? — vecais vīrs izbrīnījies jautāja. — Tur — tur ūdenī, tuvu pie apriņķa priekšnieka mājas. . . Tads liels, tads kā motors — oho! — tāds briesmīgi stiprs.
Par ko viņš runā? — Bobs pilnīgā neizpratnē vaicāja.
Un pēkšņi man atausa gaisma. — Viņš runā par hi- popotamu ganāmpulku upē lejpus apriņķa priekšnieka majas, — es paskaidroju, — bet viņš lieto tik jaunu saīsinājumu, ka es pats uz mirkli apstulbu.
Vai viņš domā, ka tie ir tik bīstami?
Laikam gan, kaut nevaru iedomāties, kādēļ. Kad pēdējo reizi biju šeit, tie bija ļoti rāmi.
Cerēsim, ka tie joprojām ir rāmi, — piebilda Bobs.
Es atkal pagriezos pret večuku. — Paklausies, draugs. Ja tu mūs aizvedīsi pa upi uz augšu, es tev maksāšu sešus šiliņus un uzdāvināšu cigareti, nu? Un, ja reiz šis ipopo salauzīs tavu laivu, es samaksāšu, lai tu vari nopirkt jaunu, dzirdi?
Es dzirdēt, ser.
Vai esi ar mieru?
Es ar mieru, ser, — atbildēja vecais vīrs, vēl joprojām cīnīdamies ar šaubām. Mēs lēnītēm braucām pa upi uz augšu, tupēdami laivas dibenā puscollu dziļā ūdenī.
Man šķiet, tie nevar būt sevišķi bīstami, — ierunājās Bobs, nevērīgi vilkdams roku pa ūdeni.
Kad es biju šeit pēdējo reizi, piebraucu tiem laivā klāt līdz trīsdesmit pēdām un nofotografēju tos, — es sacīju.
Sie ipopo tagad niknāki, — nesmalkjūtīgi iejaucās Bens. — Pirms divi mēneši viņi nogalināja trīs vīrus un salauza divas laivas.
Tas skan ļoti nomierinoši, — Bobs noteica.
Mums priekšā no brūnā ūdens daudzās vietās pacēlās klinšu izciļņi. Jebkurā citā reizē tie tiešām būtu arī izskatījušies pēc klinšu ciļņiem, taču tagad ikviens no licm atgādināja hipo galvu, viltīga, ļauna hipo galvu, kurš pats noslēpies tumšajos ūdeņos un gaida mūs piebraucam tuvāk. Bens — acīmredzot atcerēdamies leģendu par savu drosmi, tiekoties ar meža govi — lūkoja pat uzsvilpot, bet mēģinājums iznāca gaužām nevarīgs, un es pamanīju, ka viņš bailīgi pētī ūdens klaju mums priekša. Galu gala tādam hipo, kas pasācis uzbrukt laivām, tas iepatīkas, tāpat kā cilvēkēdājam tīģerim, un viņš visiem spēkiem centīsies tīrā sporta pēc sagādāt cilvēkiem nepatikšanas, bet mani nebūt nevilināja divkauja ar pustonnas smagu zvēru divdesmit pēdu dziļā, duļķainā ūdenī.
Vecais vīrs, kā vēroju, vadīja mūsu laivu gar pašu krastmalu, manevrēdams tā, lai mēs, cik vien iespējams, turētos seklumā. Krasts bija kraujš, taču tur bija daudz zālēm apaugušu izciļņu, pret kuriem varētu atsperties, ja vajadzētu glābties, jo klintis bija rievainas, atgādināja nekārtīgās kaudzēs samestus žurnālus. Koki, kas auga klinšu virsotnēs, stiepa savus zarus pāri ūdenim, mēs peldējām kā pa ēnainu tuneli, izbiedēdami brīžiem kādu zivju dzeni, kas aizzibēja mūsu laivai pa priekšu kā dzīva, zila asteszvaigzne, vai arī kādu melnbaltu tārtiņu, kurš aizlaidās pret straumi, muļķīgi ķiķinot savā nodabā un kājām skarot ūdeni; gar knābi abās pusēs tam plīvoja garas, dzeltenas ūsas.
Pamazām apliecām upes līkumu un tad apmēram trīssimt jardu priekšā pretējā krastā pamanījām baltu sēkli sīki robotām malām. Večuks, to ieraudzījis, atvieglots nogrudzināja un sāka airēt možāk.