Ar savām grāmatām Džeralds Darels vervē sev domubiedrus, nostiprina pagaidām diemžēl vēl nelielo armiju, kas cīnās par dzīvnieku saglabāšanu. Jau tādēļ vien Darelu var uzskatīt ne tikai par dzīvnieku mīļotāju un lielisku rakstnieku, bet arī par sabiedrisku darbinieku.
Vienlaikus Darels ļoti labi saprot, ka ar vārdiem vien nekas nav panākams. Kļuvis par neliela zooloģiskā dārza īpašnieku, viņš sāk rīkoties: mēģina izveidot savā ziņā mākslīgu to savvaļas dzīvnieku fondu, kuriem draud iznīcība. Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka šādai metodei perspektīvas niecīgas, ka tā varbūt ir pat naiva, tomēr īstenībā ir gluži citādi. Ne velti Starptautiskā dabas aizsardzības apvienība reģistrējusi visus retos dzīvniekus, kas patlaban atrodas pasaules zooloģiskajos dārzos; ne velti slavenajā «Sarkanajā grāmatā», kurā ik gadu tiek papildus ierakstīti dzīvnieki, kam draud bojā eja, īpaša nodaļa veltīta tā sauktā pavairošanas potenciāla konstatējumam. Jau tagad ir zināmi gadījumi, kad dažas sugas kā bioloģiskas vienības saglabātas un vairojas vienīgi zooloģiskajos dārzos. Piemēram var minēt Dāvida briedi, kas savā sākotnējā izplatības apgabalā jau pilnīgi izmiris (starp citu, Dāvida briedis dzīvo un regulāri vairojas Maskavas zooloģiskajā dārzā). Sevišķi zīmīgs šajā ziņā ir Havaju zosu liktenis. Savā dzimtenē, Havaju salās, to skaits tik strauji samazinājās, ka praktiski nebija vairs nekādu cerību šo skaisto zosu sugu saglabāt. Toties Anglijā, Slimbridžas specializētajā (ūdensputnu) zooloģiskajā dārzā, Havaju zosis vairojas tik labi, ka tagad jau iespējams tās introducēt vecajā dzīves vietā. Tam, protams, jēga ir tikai tādā gadījumā, ja dzimtenē.zosīm no jauna nedraud bojā eja. Taču liekas, ka pašreiz ir zināma garantija tās saglabāt. Džeralds Darels reto dzīvnieku fonda izveidošanas grūto un sarežģīto darbu sāk ar gorillām. Varbūt objekts nav izraudzīts sevišķi veiksmīgi. Šķiet, tā drīzāk ir naiva vēlēšanas attaisnot dārgo pirkumu. Taču, pazīstot Džeraldu Darelu, pazīstot viņa entuziasmu un prasmi, var ar drošu pārliecību teikt, ka viņa sapnis glābt izmirstošās dzīvnieku sugas piepildīsies.
V. Flints
Pielikums
DAŽAS ZIŅAS PAR SVARĪGĀKAJIEM GRĀMATĀ MINĒTAJIEM DZĪVNIEKIEM [5]
Zīdītāji
Apkakles pekari (Tayassu tajacu). Cūku dzimtu Jaunajā Pasaulē pārstāv īpaša ģints — pekari, kura aptver tikai divas sugas. Tie ir nelieli dzīvnieki ar rupju, diezgan biezu spalvu. Mežu iemītnieki, parasti dzīvo baros. Pārtiek no ļoti daudzveidīgas — gan augu, gan dzīvnieku — barības.
Babuīni jeb paviāni (Papio) — Cercopithecidae dzimtas pērtiķu ģints. Ģintī ietilpst četras piecas sugas. Tie ir diezgan prāvi dzīvnieki, izplatīti Āfrikā. Babuīni dzīvo baros, parasti atklātās vietās ar retiem kokiem un klintīm, kur tie rod patvērumu naktīs. Dienā babuīni barojas uz zemes, ēdot jaunos zā|u dzinumus, kukaiņus, putnu olas un ķirzakas. Kultivējamos apgabalos uzskatāmi par kaitīgiem dzīvniekiem, un šeit tos iznīcina.
Binturongs (Arctictis binturong) — samērā liels (līdz 14 kg svarā) viveru dzimtas plēsoņa, izplatīts Indonēzijā un Dienvid- austrumāzijā. Tas ir nakts dzīvnieks, kas lielāko daļu dzīves pavada kokos. Pārtiek galvenokārt no augļiem, bet neatsakās arī no sīkiem dzīvniekiem. Bieži tiek turēts nebrīvē.
Briļļu lācis (Tremarctos ornatus) — vienīgā lāču suga, kas izplatīta Dienvidamerikā. Dzīvo kalnu mežos Venecuēlā, Kolum- bijā, Ekvadorā un Peru. Samērā liels dzīvnieks (70—100 kg svarā). Pārtiek galvenokārt no augu barības. Dzīves veids izpētīts ļoti nepilnīgi.
Bruņneši (Dasypodidae) — īpaša dzimta nepilnīgi attīstīto zobu dzīvnieku kārtā (Edentata), dzīvo Dienvidamerikā un Meksikā, skaitā ap divdesmit sugu. Bruņnešu raksturīgākā pazīme ir to ārējais ragveida plākšņu apvalks, kas veido bruņas. Briesmu gadījumā dzīvnieks savelkas kamolā un tā paglābjas pat no diezgan lielu plēsoņu uzbrukuma. Visi bruņneši ir nakts dzīvnieki, kas pārtiek no daudzveidīgas barības, galvenokārt kukaiņiem un sīkiem dzīvniekiem. Bruņnešu kajam spēcīgi, līki nagi, ar kuriem tie rok alas. Tekstā minēts sarainais bruņnesis jeb peludo (Chaetophractus: villosus) un deviņjostu bruņnesis (Dasypus novemcinctus).
Civetas, tāpat kā genetas — plašās viveru dzimtas pārstāves — ir samēra nelieli plēsēji, izplatīti Āfrikā un Dienvidindijā. Parasti īskajaini dzīvnieki ar slaidu ķermeni. Ekoloģiski tie aizstāf Eirazijas ziemeļdaļa dzīvojošo caunu dzimtu. Daudziem dzīvniekiem ķermeņa krāsojums ir raibs vai plankumains. Pārtiek no da- žadu augu un dzīvnieku barības.
Degunsuņi (Nasua) — īpatnēji jenotsuņu dzimtas plēsoņas. Visas tris zināmās degunsuņu sugas dzīvo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas mežos. Savu nosaukumu ieguvuši pagarinata galvaskausa un snuķveidīgi izstieptā deguna dēj. Nakts dzīvnieki, kas pa daļai uzturas kokos, pārtiek no sīkiem dzīvniekiem.
Galago jeb bušbēbiji (Gatago ģints), aptver četras sīko lemuru sugas, kas apdzivo mežu rajonus Āfrikā uz dienvidiem no Sah'ā- ras (mīt ari Zanzibāras salā). Tāpat kā citi lemuri, galago ir nakts dzīvnieki, kas pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un augļiem un dzīvo pa vienam. Pie tās pašas ģints pieder ari teksta minētais Demidova gaiago (Galago demidovu).