Giboni (Hylobates ģints, aptver ap sešas sugas) — ir vieni no mazākajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kas apdzīvo visu Dienvidaustrumu Āzijas sauszemes daļu un Indonēziju. Tipiski meža dzīvnieki, kas visu dzīvi pavada kokos. Parasti turas grupās (2— 5 pērtiķi), pārtiek no augļiem un sīkiem dzīvniekiem.
Iniperatortamarins (Saguines imperator) — mazs garastains Jaunās Pasaules. pērtiķis. Apdzīvo tropiskos mežus, mīt nelielās saimes. Savu nosaukumu iniperatortamarins ieguvis krāšņo, baito ūsu dēļ, kuras kareiviski saslienas, kad dzīvnieks uzbudināts, un guļ uz pleciem, kad tas ir mierīgs.
Magots (Macaca sylvana) — vienīgā makaku ģints pērtiķu suga, kas sastopama Āfrikā. Pārējās sugas, to vidū arī tekstā minētais Celebesas makaks (Macaca maurus), dzīvo Āzijā. Acīmredzot tas senatnē ievests Dienvideiropā, bet līdz mūsu dienām saglabājies tikai Gibraltāra klintīs, kur tagad tiek mākslīgi sagla- bats ar ievedumiem no Āfrikas.
Maisu žurkas jeb goferas (Geomijidae) — ļoti savdabīga Ziemeļamerikas grauzēju dzimta, kas dzīvo pazemē. Raksturīgi īpatnēji maisi aiz vaigiem; šie maisi atveras uz ārpusi, iekšpusē tie pārklāti ar īsām spalvām.
Mandrils (Mandrillus sphinx), tāpat kā babuīns, ietilpst t. s. suņgalvaino pērtiķu grupā. Tas ir diezgan liels īsastains pērtiķis ar spēcīgu ķermeni; kailā āda uz purna spilgti zilā un sarkanā krāsā. Mīt kalnu mežos Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā. Mīl klajākus laukumus ar klintīm. Dzīvo nelielās ģimeņu kopienas. Pārtiek no visdažādākās barības, sevišķi daudz patērē kukaiņus, kurus meklē zem akmeņiem. Tekstā minētais drils (Mandrillus leucophaeus) ir ievērojami mazāks tās pašas ģints pārstāvis. Abu pērtiķu dzīves veids ir līdzīgs. Notverti mazuļi nebrīvē viegli pieradināmi. Turpretī pieauguši pērtiķi ir neparasti nikni un pie cilvēka nepierod.
Mangusta lemurs (Lemur mangoz) — samērā liels lemurs ar garu, pūkainu asti, dzīvo tikai sevišķi klusos meža nostūros Mada- gaskarā. Nakts dzīvnieks. Pārtiek no kukaiņiem, putnu olām, augļiem. Ļoti tramīgs, dzīvo baros (5—20 dzīvnieki).
Mangusti — plēsīgo viveru (Viverridae) dzimtas atsevišķa apakšdzimta (Herpestinae). Samērā nelieli dzīvnieki ar iegarenu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Mīt Āfrikā, Dienvidāzijā un daudzās Indijas okeāna salās. Viena suga dzīvo Dienvideiropā. Mājo visdažādākajos krūmāju biotopos. Pārtiek no sīkiem grauzējiem, putniem un to olām, rāpuļiem (arī indīgajām čūskām) un prāviem kukaiņiem. Kopskaitā apakšdzimta ir trīsdesmit deviņas sugas. Tekstā minēti melnkāju mangusts (Bdeogale nigripes) un pundurmangusts (Helogale parvula). Abas sugas dzīvo Āfrika.
Mona pērtiķis (Cercopithecus mona) mājo Rietumāfrikas mežos. Tas ir tipisks meža dzīvnieks, kas visu dzīvi pavada koku lapotnēs. Sie pērtiķi turas lielos, trokšņainos baros, kas klejo, meklējot barību — aug|us, riekstus, kukaiņus, putnu mazu|us un olas.
Ocelots (Felis pardalis) — lieluma ziņā trešā (pēc pumas un jaguāra) Jaunās Pasaules kaķveidīgo suga. Izplatīts Dienvidamerikas centrālajos un dienvidu apgabalos. Meža iemītnieks, lielāko da|u laika pavada kokos, lai gan medī biežāk uz zemes. Laupījums sastāv no lieliem grauzējiem un dažiem pārnadžiem (pekari, brieži), bieži ocelots ķer arī putnus. Ir nakts dzīvnieks. Viegli panes nebrīvi un zooloģiskajos dārzos nav retums.
Otastes dzeloņcūka(Atherurus africanus) — paliels grauzējs, bet daudz mazāks par PSRS dzīvojošo. Dzeloņi uz muguras īsi un reti. Savu nosaukumu ieguvusi baltā diezgan smalko astes dzeloņu pušķa dēļ. Apdzīvo Centrālās Āfrikas mežus no Kenijas līdz Kongo. Parasti mājo upju tuvumā, aktīva naktī, dienu pavada alā vai klinšu plaisā. Pārtiek no saknēm, augu sīpoliem vai sulīgām augu virszemes daļām. Tekstā tālāk minētā Āfrikas cekulotā dzeloņcūka (Hystrix galeata) radnieciska mūsu dzeloņcūkai, tikai ir lielāka par to, ar garākiem dzeloņiem.
Pelēkvaigu mangabijs (Cercocebus albigena) — vidēja lieluma garastains pērtiķis, kas mīt tropiskajos mežos Āfrikā no Gvinejas un Libērijas rietumos līdz Ugandai un Kenijai austrumos. Dzīvo nelielās grupās, uzturēdamies galvenokārt koku lapotnēs. Pārtiek no augļiem, riekstiem un kukaiņiem. Tēviņiem pie kakla atrodas īpatnējs maiss, kas kalpo kā rezonators.
Poto (Pntlo potto) — vidēja lieluma lemurs ar samērā īsu asti, mājo Rietumāfrikas, Centrālās un Austrumāfrikas mežos. Nakts dzīvnieks, dienu parasti pavada koku dobumos. Pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, augļiem, putnu mazuļiem, olām un ķirzakām. Poto naktīs skaļi kliedz, tādēļ afrikāņi uzskata šos dzīvniekus par nelaimes vēstnešiem un bez žēlastības iznīcina.
Sarkanais pērtiķis jeb patas pērtiķis (Erythrocebus patas) — neliels garastains pērtiķis. Mīt ar krūmiem un garu zāli apaugušos sausos savannas tipa līdzenumos Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā. Tāpat kā babuīni, tas dod priekšroku vietām, kur ir koku grupas un klintis, tomēr lielāko daļu laika pavada uz zemes. Nosaukumu «huzārpērtiķis» dzīvnieks ieguvis tādēļ, ka tam raksturīga kupla vaigubārda un spilgta «mantija» uz pleciem un muguras.
Skunksi jeb smirdoņi — caunu dzimtas plēsoņas, dzīvo Amerikā. Ir trīs skunksu ģintis (Mephitis, Spilogale, Conepatus). To ievērojamākā īpatniba ir speciāli dziedzeri, kas izdala neizturami pretīgi smirdošu sekrētu. Dzīvnieks šo šķidrumu var izšļākt ar apbrīnojamu precizitāti vairāku metru attālumā. Skunksu spilgtais melnbaltais krāsojums ir it kā brīdinājums visiem to ienaidniekiem. Pārtiek no sīkiem dzīvniekiem (vardēm, peļveidīgiein grauzējiem, putnu mazuļiem, kukaiņiem).
Susuri — viss, kas komentāros teikts par vāverēm, pilnā mērā attiecināms ari uz susuru (Gliridae) dzimtu.
Sinšilla (Chinchilla laniger) — vidēja lieluma grauzējs ar biezu, pūkainu, zilpelēku kažoku. Mājo Andu, Ciles un Bolīvijas kalnājos. Dzīvo kolonijās. Ed dažādus augus. Sinšillas kažokāda pasaules tirgū tiek ļoti augstu vērtēta. Ik gadus Cīle pārdod 200 tūkstošus ādiņu. Savvaļas šinšillu ādiņu kažoks maksā aptuveni simttūkstoš dolāru. Pēdējos gados šinšillu skaits ļoti samazinājies, un tagad dzīvnieks tiek ar likumu aizsargāts Sinšillas labi vairojas nebrīvē, tādēļ ādiņu cenas nedaudz kritušās.