— Esam jau gandrīz galā, — es priecīgi sacīju, — un nesastapām neviena hipo.
Nebiju lo vel lāgā izteicis, kad pēkšņi kād$ klints bluķis, kuram peldejam garam apmēram piecpadsmit pēdu attālumā, iznira no ūdens, paraudzījās uz mums ar izbrīna pilnām, izvalbītām acīm un izšļāca divas slaidas ūdens šaltis kā mazs valītis.
Par laimi, mūsu drosmīgā komanda pārvarēja vēlēšanos visi barā lēkt ārā no laivas un peldus traukties uz krastu. Vecais laivinieks svelpjoši ievilka elpu un iegrūda airus tik dziļi ūdenī, ka laiva apstājās, sakuldama putas. Tad mēs klusi sēdējām un blenzām uz hipo, un hipo tupēja un blenza uz mums. Viņš šķita vēl vairak pārsteigts nekā mēs. Izblīdušais pelēksārtais purns peldēja ūdens virsū kā ķermenim atšķelta galva spiritistu seansā. Platās acis pētīja mūs ar maza bērna nevainīgo skatienu. Ausis kustējās šurp un turp, it kā mādamas mums. Hipo smagi nopūtās un pavirzījās mazliet tuvāk, vēl joprojām raudzīdamies uz mums ar plaši ieplestajām, nevainīgajām acīm. Piepeši Ogastins tik spalgi iesvilpās, ka mēs visi salēcāmies, bezmaz apgāzdami laivu. Klusi, bet nikni viņu apsaucām, turpretim hipopotams turpināja mūs vērot tikpat nesatricināmā mierā.
Nav ko baidīties, — Ogastins skaļi ierunājās, — tā ir mātīte.
Viņš izrāva vecajam no rokām airi, kuru tas gan negribēja dot, un sāka ar aira galu sist pa ūdeni tā, ka uzlēca augstas šļakatas. Hipo plaši pavēra muti, atklādams tādus zobus, kādus katram gan būtu vērts redzēt pašam savām acīm. Tad pēkšņi, turklāt, šķiet, bez kādas fiziskas piepūles, lielā galva nozuda zem ūdens. Kādu brīdi visi bijām pārliecināti, ka zvērs papeldējis tieši zem mums, bet tad galva atkal iznira, šoreiz — mums par lielu atvieglojumu — apmēram divdesmit jardus tālāk. Hipo vēlreiz izšļāca divas ūdens strūklas, itin laipni pakustināja ausis un iegrima atpakaļ, lai pēc dažiem mirkļiem iznirtu vēl tālāk. Večuks atkal nokrekšķējās un atņēma Ogastinam airi.
Ogastin, kāpēc tu darīji tādas muļķības? — es vaicāju, cenzdamies savai balsij piešķirt stingru un bargu izteiksmi.
Ser, tas ipopo nebija vīrietis … tas mātīte, —
Ogastins paskaidroja, aizvainots par manu neuzticēšanos viņam.
Kā tu to zināji?
Masa, es pazīt visus ipopo šajā upē, — viņš teica. — Sitais — mātīte. Ipopo vīrietis mūs aprīt uzreiz. Šī mātīte nav tik nikna kā viņas vīrs.
Lai dzīvo vājais dzimums! — es uzbildu Bobam, kamēr večuks, pēkšņi kļuvis drudžaini aktīvs, tik ātri pāršāvās ar laivu šķērsām pāri upei, ka kanoe ņirkstē- dama atdūrās pret sēkļa oļiem. Mēs izcēlām krastā savu mantību, pieteicām vecajam, lai mūs pagaida, un posāmies uz pitona alu.
Taka sākumā veda cauri veciem iezemiešu tīrumiem, kur bija nogāzti un, krustu šķērsu sakrituši, trūdēja milzu koki. Starp to stumbriem kādreiz bija audzēta un novākta manioka, bet pēc tam zeme pamesta atmatā, un tagad līdums blīvi apaudzis ar pamežu — ērkšķu krūmiem un dažādiem staipekņiem. Šādos pamestos plēsumos allaž ir daudz dzīvas radības, arī tagad, kad mēs lauzāmies cauri tīteņaugu un krūmu biezoknim, putnu te bija baru bariem. Gaisā laidelējās skaistie, mazie mušķērāji kā zilpelēki traipiņi leknajā zaļumā; staipekņiem apvīto koku stumbru krēslībā, sienāžus ķerstīdami, rosīgi lēkāja mazi putneļi, kas ļoti atgādināja mūsu sarkanrīklītes; koši raiba vārna pacēlās spārnos un smagnēji aizlidoja, brīdinoši ķērkdama; rožainiem ziediem klātu ērkšķu krūmu biezoknī, kurā sanēja lielas, zilas bites, mūs sagaidīja strazds ar veselām skaistu treļļu kaskādēm. Labu brīdi taka veda pa šo miklo, piekarsušo pamežu, kas sniedzās mums līdz jostas vietai, tad tas pēkšņi izbeidzās un taciņa izvijās zeltainā savannā, kura virmoja karstajā gaisā.
Lai arī cik jaukas šādas savannas izskatās, iešana pa tām ir gaužām grūta. Zāle bija asa un dzelkšņaina un auga kumšķiem, lai kā lamatās notvertu neuzmanīgu gājēju. Tur, kur saules stari krita uz pelēkiem klinšu bluķiem, to neskaitāmiem vizlas graudiņiem izraibinātā virsma neganti žilbināja acis. Saule karsēja mūsu muguras, un tās atspīdums, ko reflektēja akmeņu vizuļojošā virsma, dedzināja seju ar pārkurinātas krāsns svelmi. Sviedriem noplūduši, bridām pa saules sakaitēto āri.
Ceru, ka tam sasodītajam rāpulim būs pieticis sajēgas ielīst alā kādā ēnainākā vietā, — es sacīju Bobam. — Uz šīm klintīm taču var cept olas.
Ogastins, kurš enerģiski soļoja mums pa priekšu un kura gaiši sarkanais sarongs sviedru miklumā bija pārvērties tumša vīna krāsā, pagriezās atpakaļ un, pār visu sviedriem aplāsojušo seju ņirgdams, līdzjūtīgi apvaicājās:
Masa — karsti?
Briesmīgi karsti, — es atteicu. — Vai iīdz tai vietai vēl tālu?
Nē, ser, — viņš atbildēja, rādīdams uz priekšu, — tepat ir… Vai masa neredzēt to vīru, ko es atstāju par sargu?
Sekoju viņa pirksta norādītajam virzienam un tālumā ieraudzīju laukumu, kur senlaikus kāds vulkāna izvirdums bija sagūzmējis klintis kā nekārtīgā kaudzē samestas gultas drānas un pa diagonāli pāri savannai izveidojusies miniatūra klinšu grēda. Tās virsotnē ieraudzīju saulē pacietīgi sēžam divus medniekus. Pamanījuši mūs, viņi piecēlās un sveicienam māja mums ar draudīga izskata šķēpiem.
Vai šī ir alā? — uztraucies uzsauca Ogastins.
Alā, alā,— viņi atkliedza.
Kad mēs sasniedzām mazās grēdiņas pakāji, es uzreiz sapratu, kādēļ pitons izraudzījies sev tieši šīs aizsardzības pozīcijas. Klints virspuse bija saskaldīta daudzās savstarpēji savienotās seklās alās, ko vējš un ūdens bija nogludinājis, un tās visas lēzeni tiecās augšup, tā ka iemītniekiem nedraudēja briesmas lietus periodā noslīkt. Ikvienas alas ieeja bija pēdas astoņas plata un apmēram trīs pēdas augsta, pietiekami liela čūskai, bet par mazu, lai pa to varētu brīvi kustēties citi dzīvnieki. Mednieki ar gudru ziņu bija aizdedzinājuši zāli alas apkaimē, gribēdami rāpuli izsvēpēt. Taču čūsku tas nebija uztraucis, toties mums tagad vajadzēja līdz potītēm brist pa biezu ogļu un putekļainu pelnu kārtu.