Mēs abi ar Bobu nometāmies uz vēdera un plecu pie pleca līdām iekšā alā, lai uzzinātu pitona atrašanās vietu un izplānotu operāciju. Drīz vien konstatējām, ka jau trīs četras pēdas no ieejas ala kļūst šaurāka, tā ka uz priekšu varēja tikt tikai viens cilvēks, pavisam pie- plakdams pie zemes. Pēc žilbinošās saules gaismas ārpusē ala šķita divtik tumša, un mēs neko nevarējām saskatīt. Vienīgais norādījums, ka čūska patiesi atrodas alā, bija skaļi, nikni šņācieni, kas atskanēja, tikko mēs pakustējāmies. Mēs pilnā balsī saucām, lai padod kabatas bateriju, un, kad tā bija izsaiņota un mums pasniegta, palaidām gaismas strēli šaurajā ejā.
Astoņas pēdas tālāk eja izbeidzās ar apaļu iedobumu klintī, un tajā saritinājies gulēja pitons, spuldzītes gaismā zvīļodams kā nospodrināts. Tas bija aptuveni piecpadsmit pēdu garš, cik no acu uzmetiena varēja spriest, un tik resns, ka Gargantuā nebija velti to salīdzinājis ar savu milža gurnu. Turklāt rāpulis bija ļoti sliktā omā. Jo ilgāk spīdinājām tam virsū gaismu, jo intensīvāki un spalgaki kļuva šņācieni, līdz beidzot tie pārgāja negantā spiegšanā. Izlidām atpakaļ saules gaismā un apsēdāmies, ādas krāsa mums abiem bija gandrīz tāda pati kā medniekiem, jo tumšie pelni bija biezā kārtā pielipuši pie mūsu sasvīdušās miesas.
Tam zvēram jāapmet ap kaklu cilpa, un tad vilk- sim cik spēka, kamēr dabūsim to laukā, — Bobs ieminējās.
Jā, bet cilpa ir jādabū tam ap kaklu. Man nebūtu nekāda prieka iestrēgt šajā ejā, ja pitonam ienāktu prātā uzbrukt. Tur nav kur apgriezties, un neviens arī nevarēs steigties palīgā, ja sāktos divkauja.
Tiesa gan, — Bobs piekrita.
Ir tikai viena iespēja, — es teicu, — Ogastin, aizteci aši, aši un nocērt man dakšotu zaru … labi lielu … saprati?
Jā, ser, — Ogastins atbildēja un, vicinādams mācēti ar plato asmeni, devās uz mežmalu, kas atradās apmēram trīssimt jardu atstatu.
Iegaumē, — es brīdināju Bobu, — ja mums izdo-, sies to izvilkt ārā, mēs nevaram paļauties uz medniekiem. Kamerūnā visi pārliecināti, ka pitoni ir indīgās čūskas; viņi par nāvējošu uzskata ne tikai pitona kodienu, bet domā, ka pitons var noindēt cilvēku arī ar piešiem, kas atrodoties tam zem astes. Tādēļ, ja sagūstīsim čūsku, mēs nevaram satvert to aiz galvas un gaidīt, ka viņi ķersies pie astes. Tev vajadzēs satvert vienu galu, kamēr es turēšu otru, un mēs varam vienīgi cerēt, ka viņi nebaidīsies pieturēt čūsku pie vidus daļas.
Lieliskas izredzes, — noteica Bobs, domīgi vilkdams gaisu caur zobiem.
Pa to laiku atgriezās Ogastins ar garu nūju, kurai galā bija žāklis. Pie žākļa es piestiprināju cilpā smalku auklu, kas, pec tirgotāja apgalvojuma, spējot izturēt trīssimt mārciņu smagumu. Tad atritināju apmēram piecdesmit pēdu garu auklas gabalu un atlikušo kamolu iedevu Ogastinam.
Es tagad līdīšu alā un mēģināšu apmest cilpu čūskai ap kaklu, skaidrs? Ja man izdosies, es uzkliegšu, un tad visiem medniekiem kopā tā jāvelk, saprati?
Sapratu, ser.
Kad būs jāvelk, — es sacīju, piesardzīgi nolaizdamies uz vēdera pelnu klājienā, — dieva dēļ, neļauj viņiem raut pārāk spēcīgi… es negribu, lai tā negantniece uzveļas man virsū.
Lēnām līdu pa eju uz priekšu, turēdams nūju ar auklu rokā, bet bateriju — zobos. Pitons joprojām šņāca tikpat nikni. Nu vajadzēja lūkot nūju izbīdīt uz priekšu tā, lai cilpu varētu dabūt pāri čūskas galvai. Tas man šķita neiespējami, kamēr baterija jātur zobos, jo pat pie mazākās kustības gaismas strēle aizmaldījās visur, tikai ne tur, kur vajag. Izņēmu bateriju no mutes, noliku uz klints tā, lai gaisma apspīdētu čūsku, un ārkārtīgi uzmanīgi virzīju nūju uz rāpuļa pusi. Pitons, protams, bija saritinājies blīvā kamolā, galvu nolicis pašā kamola vidū. Kad biju nūju dabūjis izejas pozīcijā, man
vajadzēja panākt, lai čūska pace] galvu. Vienīgā iespēja to izdarīt bija sāpīgi bakstīt rāpuli ar nūjas galu.
Pēc pirmā pieskāriena mirdzošie līkumi šķita aiz niknuma pietūkstam un alā atbalsojās tik spalgs un sirdīgs šņāciens, ka man bezmaz nūja izkrita no rokas. Satvēris to stingrāk sasvīdušajā plaukstā, es pabakstīju atkal un atkal izdzirdu spalgu šņācienu. Piecas reizes man vajadzēja čūskai piebakstīt, lai beidzot gūtu panākumus. Pitona galva pēkšņi izslējās virs gredzenu ritu]a un pašāvās pretī nūjas galam, atvērtā mute spuldzes gaismā sārti ielāsmojās. Taču kustība bija tik spēja, ka es nepaguvu uzmest cilpu. Čūska pašāva galvu uz priekšu trīs reizes, bet visi mani mēģinājumi uzmest cilpu beidzās neveiksmīgi. Visļaunākais bija tas, ka es atrados par tālu; visā garumā izstieptā roka kopā ar nūjas svaru padarīja manas kustības gaužām neveiklas. Beidzot, samircis sviedros gluži slapjš, izlīdu saules gaismā papūtināt sāpošo roku.
Tas neder, — sacīju Bobam. — Čūska galvu paslēpusi rituļa līkumos un tikai lāgiem to pašauj uz priekšu . . . nav nekādas iespējas uzmest cilpu.
Ļauj man arī pamēģināt, — Bobs dedzīgi teica.
Viņš paķēra nūju un ielīda alā. Pagāja labs brīdis,
un mēs redzējām vienīgi viņa lielās kājas, kas spirinājās, meklēdamas atbalstu alas ieejā. Tad parādījās arī viņš pats, neganti lādēdamies.
Nav nekādas jēgas, — Bobs sacīja. — Ta mes nekad netiksim tai klāt.