Ja mednieki mums dabūtu kūju ar līku galu, tādu, kādas mēdz lietot aitu gani, vai tu domā, ka varētu ar to aizķert vienu gredzenu un izvilkt čūsku ārā? — es vaicāju.
Šķiet, ka varētu, — Bobs teica. — Vismaz es varētu to piespiest atritināties, lai mēs tiktu tuvāk pie galvas.
Tā nu Ogastins tika vēlreiz sūtīts uz mežu, kad bijām viņam īsi izskaidrojuši, kāda kūja mums vajadzīga, un drīz vien viņš atgriezās ar divdesmit pēdas garu zaru, kurš vienā galā bija līks kā makšķerāķis.
Būtu labi, ja tu varētu ielīst līdzi alā un man pār plecu rādīt gaismu, — Bobs sacīja. — Ja nolieku bateriju uz akmens, es katrreiz pakustoties to nogāžu.
Mēs ielīdām alā abi un gulējām cieši plecu pie pleca. Kamēr es spīdināju bateriju, Bobs lēnām virzīja milzīgo āķi tuvāk čūskai. Lēnītēm, lai rāpuli bez vajadzības nesatramdītu, viņš uzlika to uz virsējā gredzena, novietoja kārti pa tvērienam, ierīkojās pats ērtāk un tad rāva no visa spēka.
Rezultāts bija spējš un negaidīts. Mums par lielu pārsteigumu, viss čūskas ritulis, īsu mirkli pretojies, sāka slīdēt lejup pa eju mums pretī. Bobs priecīgi parāpās atpakaļ (tādējādi saspiezdams mūs abus vēl ciešāk kopā) un parāva no jauna. Čūska pieslīdēja mums tuvāk un tad sāka ritināties vaļā. Bobs parāva vēlreiz, un čūska atritinājās vēl vairāk; tā paslēja galvu un mēģināja mums uzbrukt. Saspiesti kā lielas sardīnes pārāk mazā kārbā, mēs spējām virzīties vienīgi atpakaļ, un tā nu šļūcām uz vēdera atpakaļiski, cik ātri vien spējām. Beidzot mums izdevās sasniegt mazliet platāku vietu ejā un iegūt lielāku telpu manevrēšanai. Bobs satvēra kārti un drūmā apņēmībā pavilka vēl. Man viņš atgādināja neveiklu, ļoti nopietnu melno strazdu, kas stīvē laukā no zemes milzīgu tārpu. Mēs atkal ieraudzījām ārprātīgā niknumā šņācošo čūsku; pitona gredzeni drebēja no muskuļu sasprindzinājuma, kad tas centās atbrīvoties no āķa, kas bija apžņaudzis ķermeni. Vēl viens pamatīgs rāviens, es kalkulēju, un Bobs atraus čūsku līdz alas ieejai. Žigli izrāpos ārā.
— Atnesiet virvi! — uzbļāvu medniekiem. — Aši… aši… virvi!
Viņi jau traucās izpildīt pavēli, kad Bobs parādījās alas ieejā, pietrausās kājās un atkāpās pēdējai ofensīvai, lai izrautu čūsku ārā, kur mēs varētu to sagūstīt. Bet, kāpjoties atpakaļ, viņš nejauši uzkāpa uz ļodzīga akmens un atmuguriski novēlās zemē. Kārts viņam izšļuka no rokām, čūska ar varenu atspērienu atbrīvojās no āķa un tik ātri, kā ūdens iesūcas dzēšlapā, ieslīdēja kādā alas spraugā, kas šķita par mazu pat pelei. Kad jau pēdējās četras pēdas čūskas astes dzīrās pazust zemes ciļņos, mēs abi ar Bobu metamies tai virsū, sagrābām ciet un ar izmisīgu spēku centāmies to noturēt. Jutām vareno muskuļu pulsāciju, kad čūska, paslēpusies dziļi klints aizā, centās atbrīvot asti no mūsu tvēriena. Pamazām, collu pa collai glumās zvīņas slīdēja ārā no mūsu sasvīdušajām plaukstām, un tad pēkšņi čūska bija pazudusi. Kaut kur no klints dzīlēm atskanēja triumfējošs šņāciens.
Nojaukušies ar pelniem un sodrējiem, nobrāztiem delmiem un lieliem, sviedros samirkušās drānās abi ar Bobu apsēdāmies un aizelsušies skatījāmies viens uz otru. Parunāt mēs nespējām.
Viņa aizbēgt, masa, — aizrādīja Ogastins, kuram, šķiet, piemita liels talants konstatēt acīm redzamus faktus.
— Tā ir loti stipra čūska, — Gargantuā drūmi piebilda.
Neviens cilvēks nevaret to noturēt ciet ala iekšpusē, — Ogastins sacīja, cenzdamies mūs mierināt.
Ļoti, |oti stipra čūska, — atkal atsāka Gargantuā, — daudz stiprāka nekā cilvēks.
Klusēdams es pasniedzu visiem cigaretes, un mēs, nosēdušies uz pelnu paklāja, uzsmēķējām.
Nu labi, — es beidzot filozofiski noteicu, — esam darījuši, ko varējām. Cerēsim, ka nākamreiz veiksies labāk.
Taču Bobs nespēja samierināties. Ieraudzīt savu sapņu pitonu tik tuvu, bezmaz jau sagūstīt to un tad tomēr pazaudēt — tas gandrīz gāja pāri viņa spēkiem. Kamēr mēs kravājām kopā tīklus un virves, viņš klimta apkārt, nikni kaut ko savā nodabā purpinādams, un, kad posāmies mājup, drūmi mums sekoja.
Saule bija noslīdējusi jau pavisam zemu, un, kad bijām pārgājuši pāri savannai un iebriduši pamestajā līdumā, pār zemi nolaidās zaļgana krēsla. Miklajā krūmu biezoknī malu malās gailēja milzīgi jāņtārpiņi, margodami kā safīri, un siltajā gaisā šaudījās uguns- mušas, uz mirkli iezalgodamās kā rožainas pērles tumšajā biezoknī. Gaiss bija piesātināts ar vakara smaržām — malkas, dūmu, valgas zemes un rasā samirkušu ziedu smaržu. Vecīgā, drebošā balsī iebrēcās pūce, kaut kur tai atsaucās otra.
Upe mijkrēslī šķita kā dzīva bronzas sega, kad mēs devāmies pāri pienaini baltajam sēklim. Večuks un zēns, čokurā sarāvušies, bija aizmiguši laivas priekšgalā. Viņi pamodās un klusēdami vizināja mūs lejup pa tumšo straumi. Pakalna, galā, augstu virs mūsu galvām, redzējām lielās mājas gaišos logus un dzirdējām patafona muziķu, kas šķita pavadījums mūsu airu šļakstiem. Sīku, baltu kodīšu mākonis ietina laivu, kad tuvojāmies krastam. Gaužām vārs, smalks mēnessirpis irās caur meža filigrānu mums aizmugurē, un koku tumšajā ēnā atkal smeldzīgi un skumji brēca pūces.
OTRA NODAĻA
PLIKGALVAINIE PUTNI
Vēstule ar kurjeru
Misteram Dž. Darelam Zooloģijas sektorā, ĀAK pārvaldē, Mamfē
Godājamais ser!
Se es nosūt Jums divas dzīvniekus, tie ir līdzīgi tiem dzīvnieki ko Jūs man parādij uz bildītēm. Vis naudu, ko jūs grib man sūtīt, lūdzu, ietin mazā papīr gabaliņā un iedod tam zēnam kas atnes dzīvniekus. Jūs zin ka mednieks allažiņ ir nitīrs, tāpēc jūs varbūt atsūtit man ziepes gabaliņu.