Ar sirsnīgu sveicienu Jūsu
Pīters N'amabongs
Astoņu jūdžu atstatu Krosas upes pretējā krastā aiz bieza meža atrodas mazais Ešobi ciematiņš. Es labi pazinu šo ciematu un tā iedzīvotājus, jo kādā no saviem iepriekšējiem ceļojumiem nodzīvoju tur vairākus mēnešus. Tur bija daudz dzīvnieku, un Ešobi ļaudis ir labi mednieki, tādēļ arī tagad, uzturēdamies Mamfē, loti gribēju atkal nodibināt kontaktu ar ciema iedzīvotājiem un uzzināt, vai viņi nevarētu nākt man talkā dzīvnieku sagādē. Tā kā labākā iespēja iegūt informāciju vai nosūtīt vēstis ir izmantot vietējo tirgu, tad ataicināju pie sevis mūsu pavāru Filipu. Viņš bija jauks puisis, vienmēr platā smaidā pavērtām lūpām; Filips bija. ieņēmies soļot stīvā, militārā gaitā un, kad tika uzrunāts, nostājās miera stājā; varēja domāt, ka viņš dienējis armijā, kaut gan īstenībā nebija to ne acīs redzējis. Smagiem soļiem viņš uzkāpa lievenī un nostājas manā priekšā kā īsts gvardes kareivis.
Filip, man jāsastop kāds cilvēks no Ešobi, saprati?
Jā, ser.
Kad tu ej uz tirgu, sameklē man kādu cilvēku no Ešobi un atved šurp, es viņam iedošu vēstuli, ko aiznest uz Ešobi, saprati?
Jā, ser.
Tikai neaizmirsti, dzirdi? Sameklē kādu no Ešobi.
Jā, ser, — noteica Filips un aizsoļoja atpakaļ uz virtuvi. Viņš nekad netērēja laiku liekām sarunām.
Pagāja divas dienas, bet pie manis neviens no Ešobi neparādījās, un, būdams aizņemts ar citiem darbiem, es to biju pavisam aizmirsis. Taču ceturtajā dienā pa aleju uz manu pusi uzvarētāja gaitā soļoja Filips, vezdams līdzi visai iztrūcinātu gadus četrpadsmit vecu zēnu. Jauneklis, posdamies ceļā uz «lielpilsētu» Mamfi, acīmredzot bija uzcirties savās labākajās drānās, aizkustinošā garderobē, kas sastāvēja no skrandainām haki krāsas bikšelēm un balta rupja auduma krekla, kurš laikam bija pašūts no veca maisa, jo uz muguras vēl rēgojās noslēpumains, toties dekoratīvs uzraksts ar ziliem burtiem «RAŽOTS LIE». Galvā viņš bija uzmaucis salmu platmali, kam laiks un ilga valkāšana piešķīruši blāvu, sudrabaini zaļu vizmu. Sī nedrošā būtne tika stumšus uzstumta uz lieveņa, un tās sagūstī- tājs sastinga miera stājā tāda cilvēka izskatā, kuram pēc ilgas un grūtas vingrināšanās beidzot izdevies sevišķi sarežģīts burvju mākslas triks. Filipam bija ļoti savdabīgs runas veids, un man vajadzēja krietni ilgu laiku, kamēr sāku saprast, ko viņš saka, jo viņš bēra žargona vārdus neiedomājamā ātrumā, turklāt dīvainās balss modulācijās, kas reizē atgādināja gan fagoti, gan pulka feldfēbeli, un tik nelabi rēca, it kā visi cilvēki būtu kurli. Kad Filips bija uztraucies, viņu gandrīz nemaz nebija iespējams saprast.
Kas viņš ir? — es vaicāju, norādīdams uz puisi.
Filips izskatījās aizvainots.
Tas ir tas cilvēks, ser, — viņš norēcās, it kā censtos kaut ko ieskaidrot bērnam, kuram sevišķi grūta galva. Viņš ar lielu maigumu palūkojās uz savu protežējamo un uzbelza tam pa muguru tik spēcīgi, ka zēns bezmaz novēlās no lieveņa.
Redzu, ka tas ir cilvēks, — es pacietīgi atteicu, -— bet ko viņš grib?
Filips, uzacis saraucis, uzmeta niknu skatienu drebošajam zeņķim un iebelza tam vēlreiz starp lāpstiņām.
— Runā! — viņš iebaurojās. — Runā, masa gaida!
Mēs pacietīgi gaidījām. Puisis mīņājās, mulsi kustināja kāju pirkstus, bailīgi, pamuļķīgi smaidīja un urbās ar skatienu grīdā. Mēs pacietīgi gaidījām. Pēkšņi viņš pacēla skatienu, noņēma platmali, palocīja galvu un vārgā balsī noteica:
Labrīt, ser.
Filips ar starojošu smaidu pavērās manī, it kā šis labrīts būtu pilnīgākais izskaidrojums zēna klātbūtnei. Nolēmis, ka mūsu pavāram daba nav piešķīrusi prasmīga un smalkjūtīga pratinātāja talantu, es iztaujāšanu uzņēmos pats.
Kā tevi sauc, draugs? — es jautāju.
Pīters, ser, — viņš vārgi atteica.
Viņu sauc Pīters, ser, — ierējās Filips gadījumam, ja es teikto varbūt nebūtu sapratis.
Labi, Pīter, un kādas vajadzības dēļ tu esi pie manis atnācis? — es turpināju iztauju.
Masa, šis cilvēks, jūsu pavārs, man sacīja, ka masa vajadzīgs cilvēks aiznest vēstuli uz Ešobi, — samulsis paskaidroja zēns.
Ā! Tu esi no Ešobi? — es noprasīju, sākdams atskārst sakarību.
Jā, ser.
Filip, — es noteicu, — tu taču esi muļķis no dzimšanas.
Jā, ser, — Filips, iepriecināts par šo atestāciju, atteica.
Kādēļ tad tu man neteici, ka šis cilvēks ir no Ešobi?
Kā! — Filips iesaucās, satriekts līdz savas feld
fēbeļa sirds dziļumiem. — Es taču masa teicu, ka tas ir tas cilvēks.
Redzēdams, ka ar Filipu nav ko iesākt, pievērsos atkal zēnam.
Paklau, draudziņ, vai tu pazīsti Ešobi kādu vīru, vārdā Eliāss?
Jā, ser, pazīstu.
Jauki. Tad aizej pie Eliāsa un pasaki, ka esmu atkal atbraucis uz Kamerūnu zvērus ķert, skaidrs? Aizej un pasaki, ka es vēlos, lai viņš atkal medī man zvērus. Aizej un pasaki, lai viņš atnāk uz Mamfi ar mani aprunāties. Pasaki viņam, ka šis masa dzīvo AAK masa mājā, saprati?
Sapratu, ser.
Labi, tātad aizskrien aši, aši uz Ešobi un pasaki to Eliāsam, ja? Es tev iedošu cigaretes, lai tev būtu patīkamāk iet pa mežu.
Zēns saņēma cigaretes kopā saliktās plaukstās, palocīja galvu un uzsmaidīja man.
Paldies, masa, — viņš noteica.
Labi… un tagad steidzies uz Ešobi. Laimīgu ceļu!
Paldies, masa, — zēns vēlreiz noteica, iebāza cigaretes sava ērmīgā krekla kabatā un teciņiem aizdi- pināja prom pa aleju.