Zvēri manā gultā

Džekija Darela ZVĒRI MANĀ GULTĀ

Džekija Darela

ZVĒRI MANĀ GULTĀ

1. nodala

Mani nogurdinājuši daudzo cilvēku nebeidzamie apgalvojumi, cik ļoti viņi apskaužot manu "brīnumaino dzīvi" un kā man esot palaimējies tikt pie tik slavena vīra. "Ko gan vēl sieviete no dzīves var gaidīt," tie eksaltēti skandē. Maigi izsakoties, mana dzīve nepavisam nav brīnumaina, un ar vīru ir diemžēl kaut kā jāsadzīvo - vai nu viņš ir slavens vai nav.

Kaut arī mūsu tikšanās un vēlāk slepenā bēgšana notika tieši slavenāko sieviešu žurnālu labāko tradīciju stilā, tajās nebija nekā romantiska. Patiesību sakot, reiz es pilnīgi satriecu kādu cilvēku, paziņodama, ka apprecēju Darelu vienīgi tāpēc, lai atgūtu piecpadsmit mārciņas, kuras viņš man bija parādā/

Džerija Darela ielaušanās manā dzīvē no ikviena ar to iesaistīta cilvēka viedokļa bija kaitinoša un sarūgtinājumu pilna. Tā kā es pēc dabas esmu diezgan savrups cilvēks un ar neiecietību izturos pret tiem, kas manā uztverē ir aprobežoti, izlutināti un pilnībā ekstraverti, [1] tad sākotnēji pret darela kungu izturējos ar nopietnām aizdomām.

Kāds mana nabaga plānprātīgā tēva draugs bija tēvu pierunājis iegādāties noplukušu komercviesnīcu, kas varētu sniegt "iespējamus papildienākumus". Man šis drūmais ūķis likās atbaidošs, un vēl atbaidošāks manās acīs bija čalojošais sieviešu bars, kas to apsēda. Tās izrādījās bēgles no Sadler's Wells operas trupas, kas Mančestrā bija ieradusies divu nedēļu provinciālā turnejā. Parastos apstākļos es izjustu līdzjūtību par viņu skarbo likteni - paciest šejienes klimatu, taču dāmas vienā laidā runāja tikai par kādu brīnišķīgu radījumu, kurš acīmredzot iemiesoja jebkuras sievietes mūža sapni, tā ka mana pacietība sāka zust. [2]

Tad kādā lietainā svētdienas pēcpusdienā viesnīcu gandrīz sagrāva sieviešu pūlis, kā lavīna iegāzdamies pa viesistabas durvīm un raudams sev līdzi jaunu, Rupertam Brūkam līdzīgu diezgan trauslas miesasbūves cilvēku. Spriežot pēc sievišķu idiotiskās izturēšanās, tam vajadzēja būt jau minētajam pārcilvēkam - un tā arī bija. Es rūpīgi nopētīju šo radījumu un atklāju, ka viņa pozēšana [3] ir visai uzjautrinoša. Taču pēkšņi vīrietis ievēroja, ka es uz viņu skatos, un pievērsa man caururbjošu skatienu. Aši atkāpos un devos prom no viesnīcas.

Nākamo divu nedēļu laikā mēs laimīgā kārtā redzējām viens otru ļoti reti, līdz kādu rītu mana nomocītā pamāte pierunāja mani pavadīt Darela kungu uz dzelzceļa staciju, jo nabaga nelaimīgajam jaunajam cilvēkam neesot ne jausmas, kur tā atrodas - kaut kam tādam es gan nespēju noticēt. Viņa sieviešu kārtas pielūdzējām tobrīd bija mēģinājums, tāpēc neviens cits palīdzēt nespēja, tomēr es nepārprotami paziņoju, ka daru to ar nepatiku.

Kad Darela kungs bija pārliecinājies, ka es nepavisam nepriecājos par tā sabiedrību, viņš pārstāja apstarot mani ar savu milzīgo šarmu, ko sievietes parasti tik ļoti apbrīnoja. Kad ar pievilcību nekādus ievērojamus panākumus gūt neizdevās, mans ceļabiedrs pārslēdzās uz humoru, un, kaut ari to atzīt ir kaitinoši, viņam izdevās mani sasmīdināt - patiesībā pat tik ļoti, ka man kļuva žēl no viņa šķirties. [4] jutos mazliet vainīga, ka līdz šim nebiju pret viņu izturējusies īsti godīgi, tomēr neļāvu šīm domām sevi mocīt, jo droši vien viņu vairs nekad ne- satikšu.

Beidzot lielā māja bija tukša, un tēvs nosprieda, ka tagad varētu ķerties pie viesnīcas remonta. Drīz vien visā ēkā ārdījās santehniķi, apmetēji, galdnieki un iekārtotāji, savukārt mēs, īpašnieki, bijām iesprostoti tajās istabās, kurās strādnieki mums atļāva apmesties. Pašā šī organizētā haosa virpulī uzradās Darels. Vai mēs varot piedāvāt viņam naktsmītni, kamēr viņš apbraukāšot visus apkārtnes zoodārzus pēc pasūtījumiem savai gaidāmajai dzīvnieku vākšanas ekspedīcijai uz Britu Gviānu? Mana pamāte, būdama līdzjūtīga dvēsele, turklāt neredzēdama citu izeju, piekrita dot viņam pajumti, ja viņš samierināšoties ar visu šo troksni un neērtībām un ieturēšot maltītes kopā ar mums kā ģimenes loceklis. Neko citu jaunais cilvēks nekāroja un drīz vien ērti iekārtojās, izaicinoši ķircinādamies ar manu pamāti un ar manu tēvu ielaizdamies garās, aizrautīgās diskusijās par jaunākajiem notikumiem.

Darels ātri iedraudzējās ar visiem, izņemot mani. Zinādams manu attieksmi, viņš tomēr bija pietiekami pārdrošs, lai lūgtu tēvam atļauju aizvest mani vakariņās, un vēl apbrīnojamāk bija tas, ka es pieķēru sevi piekrītam. Kad biju apradusi ar šo domu, tā mani pat iepriecināja. Tobrīd man nebija drauga, un es nolēmu, ka pavadīt vakaru ar tādu sabiedrības spīdekli varētu būt interesanti. Pašai par lielu pārsteigumu, šis vakars man sagādāja lielu prieku, un mums lieliski saskanēja. [5] viņš man sīki izklāstīja par savu dzīvnieku vācēja darbu, es savukārt stāstīju, kāda ir topošās operas solistes ikdiena. Pēc tam viņš sāka stāstīt par savu ģimeni - tas izklausījās neiedomājami aizraujoši un tik ļoti atšķīrās no manas pašas pieredzes. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija divi gadi, un kopš tā laika esmu tikusi raustīta no viena pie otra, dzīvojusi vai nu pie vecvecākiem vai pie kāda no daudzajiem, dīvainajiem tēvočiem un tantēm. Tā kā man pašai īstas ģimenes nebija, es apskaudu Džeriju par viņa laimīgo bērnību un drošību, un šo jūtu iespaidā izrādījās, ka stāstu viņam tādas lietas, kuras nekad nevienam netiku atklājusi. Līdz mājup iešanas laikam bija zudusi jebkura neuzticība vai naidīgums, un es patiesi jutu, ka beidzot esmu atradusi draugu, ar kuru papļāpāt un justies brīvi.