Gaidot publicēšanas dienu, mums tomēr vajadzēja arī kaut ko ēst, un savā jaunatklātajā aizrautībā Darelam izdevās uzrakstīt dažus stāstiņus dažādiem žurnāliem un vairākus radio lasījumu scenārijus. Tomēr mums joprojām izmisīgi trūka naudas. Mūs nopietni satrauca doma, ka Larijam varbūt nav bijusi taisnība jautājumā par literārajiem aģentiem - pat tik nopietni, ka nolēmām apciemot paša Larija aģentu Spenseru Kērtisu Braunu un lūgt viņa padomu.
Vispirms, protams, nosūtījām viņam vēstuli, kurā īsi aprakstījām līdz šim notikušo un vaicājām, vai viņš piekristu izlasīt grāmatu. Kērtisa Brauna kungs gandrīz nekavējoties atbildēja un lūdza izsniegt viņam manuskripta kopiju. Tāpēc mēs no Fabers pieprasījām pirmo tipogrāfijas korektūru. Pāris dienu vēlāk mēs saņēmām vēl vienu vēstuli: vai Džerijs varētu aizbraukt pie Kērtisa Brauna uz Londonu? Mēs vēlreiz aizgājām uz Leslija mājām izmantot telefonu. Es uzstāju, lai Džerijs pasaka Kērtisam Braunam, ka mēs nevaram atļauties braukšanu uz Londonu. Visa ģimene dzīvojamā istabā bažīgi gaidīja, kamēr Džerijs pabeigs sarunu.
- Vai varat iedomāties? - viņš iebrāzās istabā. - Viņš tik dedzīgi vēlas mani satikt, ka atsūtīs ceļa naudu!
Tas bija fantastiski, un tā nudien bija pirmā reize, kad kāds tik konkrēti apliecināja savu ticību Džerija spējām. Mēs patiesi saņēmām no Kērtisa Brauna čeku: ne vien ceļa naudu, bet veselas simt divdesmit mārciņas. Turklāt naudu sūtīja viens no tās nicināmo literāro aģentu brālības, kurš no Džerija darba nebija nopelnījis ne penija.
- Es varētu pats sevi iepļaukāt, ka ļāvu Larijam sevi atrunāt no literārā aģenta izmantošanas, - Džerijs vaidēja. - Laikam būšu bijis pilnīgi bez prāta, bet nu esmu guvis mācību un nekad vairs tā nerīkošos, ja pat Kērtiss Brauns mani nepieņems.
Darels uzstāja, lai braucu viņam līdzi uz Londonu.
- Galu galā, - viņš paskaidroja, - tu zini, ka es neatcerēšos neko no tā, ko man teiks. Visticamāk es vispār aizmirsīšu tā cilvēka vārdu.
Pēc mazajā Bornmutas istabiņā pavadītajiem gandrīz astoņpadsmit mēnešiem ceļojums uz Londonu man bija divkāršs prieks.
- Būsim pavisam izšķērdīgi un brauksim ar taksi. Mēs galu galā nemaz nezinām, kur tā Henrietes iela ir, bet nedrīkstam nokavēt tikšanos ar savu labdari.
Kērtisa Brauna biroja telpas tolaik atradās loti veclaicīgā namā tieši līdzās Koventgārdena tirgum. Paša Spensera Kērtisa Brauna kabinets ēkas priekšdaļā bija gaišs un plašs. Viņam bija apmēram četrdesmit gadu, rūsgani mati un militāra stila ūsas.
- Cik jauki jūs abus satikt. Nu ko, parunāsim par jūsu problēmām.
Grāmata viņam nepārprotami ļoti patika, un viņš acīmredzot saskatīja tajā labas peļņas iespējas, ja ar to pienācīgi rīkotos.
- Ja Fabers vēl nav piedāvājis izdošanas tiesības amerikāņiem, - Kērtiss Brauns ieminējās, - varbūt jūs atļausiet man parādīt manuskriptu savam draugam - amerikānim, ar kuru šovakar kopā ieturēšu vakariņas. Es, protams, vispirms nodrošināšos ar Fabers atļauju. Lai nu kā, dārgo zēn, ļaujiet man rīkoties, un tad redzēsim, kas man pa spēkam.
Viņš nepieņēma nekādu pateicību par čeku.
- Tīrais sīkums, - viņš apgalvoja.
Kad atgriezāmies Bornmutā, man nācās likties gultā negantas gripas lēkmes dēļ; man pašai bija sevis neprātīgi žēl, ienīdu pasauli un visus tās iedzīvotājus. Tad dzirdēju kādu skrienam augšup pa kāpnēm un ar troksni atraujam durvis. Tas bija Džerijs.
- Te ir kādas zāles, no kurām tev noteikti kļūs labāk, - viņš sauca un iespieda man rokā telegrammu.
"PĀRDEVU TIESĪBAS AMERIKĀŅIEM 500 MĀRCIŅU AVANSS APSVEICU SPENSERS."
Mūsu ceļam bija vārti vaļā.
3. nodala
Spensera Kērtisa Brauna ierosināts, Darels metās rakstīt otro grāmatu, šoreiz par ceļojumu uz Britu Gviānu. Spensers gluži saprātīgi ieteica Džerijam šo grāmatu pabeigt pat tādā gadījumā, ja lasītāji "Pārpildīto šķirstu" vēl nebūtu pieņēmuši, jo tīri psiholoģiski esot labi turēt nākamo grāmatu gatavu tūlītējai publicēšanai, ja pirmajai grāmatai būtu panākumi. Mēs, protams, sapratām, ka, saskaņā ar pirmā līguma noteikumiem, Fabers būtu tiesības jauno grāmatu arī noraidīt, tomēr bijām apņēmušies panākt, ka avansā tiem nāktos samaksāt krietni vien vairāk.
Tā vien šķita, ka nu viss ievirzījies mums labvēlīgā gultnē, un pēc divu gadu ilgas knapināšanās un katra penija taupīšanas mēs beidzot varam mazliet izklaidēties. Jaunā grāmata "Trīs biļetes līdz Advenčerai" bija sarakstīta ļoti vieglprātīgā tonī un, kā man likās, pārlieku piebārstīta ar skolas puiku humoru, taču Spenseram tā patika, un mēs pierunājām kādu draugu pārrakstīt manuskriptu mūsu vietā, tādējādi šoreiz nenācās noņemties ar līmpapīru. Atkal sākās nakts dzīve. Mūsu draugs turēja līdzi Džerija tempam, un rezultātā grāmata bija pilnībā pabeigta nieka sešu nedēļu laikā. Mūsu jauniegūto pašapziņu vēl vairāk cēla tas, ka "Pārpildītais šķirsts" iekļuva "Grāmatu biedrības izvēlē ", bet laikraksts Daily Mail to nosauca par mēneša labāko grāmatu. Fabers sākotnēji nebija piekritis samaksāt par "Trīs biļetēm" avansā Spensera ieteikto summu, un Hārts Deiviss dedzīgi piedāvājās pārņemt Džeriju pie sevis; tad Fabers beidzot piekrita summai, vajadzēja izšķirties vai nu par kopīgu izdevumu, vai par Hārtu Deivisu. Tā sākās mūsu ilgā un laimīgā sadarbība ar Rūpertu Hārtu Deivisu un Ralfu Tomsonu, kurš kopš tā laika ilustrēja gandrīz visas Džerija grāmatas.