Nauda plūda straumēm, vismaz tā likās, tāpēc nu mēs nopietni varējām sākt plānot dzīvnieku vākšanas ceļojumus. Man tika izrādīts īpašs pagodinājums - atļauts izvēlēties ceļojuma galamērķi. Kaut kāda iemesla dēļ man vienmēr īpaši aizraujoša likusies Argentīna, tāpēc es bez vilcināšanās izvēlējos tieši šo valsti.
Darelu, protams, aizrāva doma par Dienvidameriku, un viņš iztēlē jau pievienoja mūsu maršrutam Čīli un varbūt pat Paragvaju. Brālis Larijs mūs brīdināja, ka itin visi ar Dienvidameriku saistītie jautājumi jāapspriež augstākajā diplomātiskajā līmenī, īpaši par Argentīnu, jo no paša pieredzes darbā Britu konsulātā viņš pārlieku labi pazina latīņamerikāņu īpašo mīlestību pret visu birokrātisko.
- Šī tev ir lieliska iespēja pārliecināties, ko īstenībā nozīmē gatavošanās tādam ceļojumam kā šis, - Darels paziņoja, - tāpēc tev tiek piešķirts tas gods rakstīt mūsu vēstules.
- Paldies, - es atteicu, - esmu bezgala pateicīga.
Gatavojoties ceļojumam, Džerijs arī rakstīja trešo grāmatu -
"Bafutas pēddziņi", jo, kā aizrādīja Spensers, tūlīt pēc atgriešanās no gara ceļojuma viņam nebūs noskaņojuma rakstīšanai, savukārt Hārts Deiviss bija apņēmies uzturēt spēkā pieprasījumu pec Darela gramatam, kas mums visiem pelnīja smuku naudinu.
Dzīve kļuva manāmi rosīgāka; tā kā Darels vienlaikus centās rakstīt grāmatu, gatavoties ceļojumam un apdarīt vēl simtiem citu darbu, pat man kļuva neapšaubāmi skaidrs, ka vieni paši galā netiksim un mums noteikti vajadzīga sekretāre. Taču nebija viegli atrast kādu tik plānprātīgu sievišķi, kas ielaistos darīšanās ar mums. Uzzinājis par mūsu neapskaužamo stāvokli, palīgā nāca mūsu draugs - pēc tautības krievs.
- Zinu kādu, kura vada nelielu skoliņu sekretārēm. Viņa bieži aicina bijušās sekretāres pie sevis uzspodrināt stenogrā- fijas prasmi, un, cik atceros, šīs meičas bieži apvaicājas pēc piemērotiem darbiem.
- Es nevēlos nesaprātīgu jaunkundzīti bez smadzenēm, - Darels paziņoja, - bet gan vecāku sievieti, kura zina, ko dara, un uz kuru var paļauties, kura ierastos katru dienu un, kas vēl svarīgāk, pieskaņotos manām neprātīgajām darba metodēm - vārdu sakot, man vajadzīga svētā. [22]
Pēc dažām dienām iezvanījās telefons.
- Džerij, domāju, ka esmu atradis tev īsti piemērotu personu. Vai tu pēcpusdienā varētu aiziet uz mana drauga māju un tur iepazīties ar šo varbūtējo sekretāri?
- Dabiski, - Džerijs atteica.
Pēc stundas Darels atgriezās ārkārtīgi pacilātā noskaņojumā.
- Domāju, esmu atradis pareizo cilvēku. Viņai ir apmēram četrdesmit gadu, viņa ir klusa un diezgan kautrīga, un, liekas, ārzemniece, droši vien bēgle. Lai nu kā, rīt no rīta viņa šeit ieradīsies
uz trīs dienu pārbaudes laiku. Starp citu, tas bija viņas ierosinājums, jo viņa bažījās, ka varbūt strādā pārāk lēni un mums nederēs. Man personīgi viņa likās burvīga - domāju, ka viņa vienkārši izsakās par savām spējām pārāk pieticīgi.
- Viņa taču nestrādās šajā istabā, vai ne? - es vaicāju. - Viņa sajuktu prātā.
- Nē, viss nokārtots, es sarunāju ar Margo, ka viņa varēs strādāt tukšajā dzīvokli tepat blakus, vismaz līdz nedēļas beigām, kad tur ievāksies jaunie īrnieki.
- Nu ko, laba doma ļaut viņai iestrādāties palēnām, - es smējos, - pirms viņai nāksies te satikties vaigā ar tukšu pudeļu un tējas tasīšu bataljoniem.
Es nespēju vien sagaidīt tikšanos ar sievieti, kurai pieticis drosmes ielaisties darīšanās ar Darelu un viņa darbiem, tomēr nedomāju, ka no mums kāds bija īsti gatavs satikt tādu cilvēku kā Sofija. Viņa bija padrukna, izspūrušiem, cietiem tumšiem matiem, bālu ādu un brīnišķīgi rāmu izturēšanos. Sākumā izskatījās, ka esam viņu pārbiedējuši, taču viņa palēnām nomierinājās un uzklausīja Džerija pacietīgos skaidrojumus par manuskriptu un vajadzīgo kopiju skaitu. Mēs atstājām jauno sekretāri vienatnē ar manuskriptu, vienīgi ik pa brīdim iegriezāmies apvaicāties, vai viņa vēlas tasi tējas.
- Pēc manām domām, viņa ir īsts jaukumiņš, - es teicu, - un būs teicama sekretāre, ja vien spēs ar mums sadzīvot.
Sofijai nepārprotami ļoti patika uzdotais darbs, taču viņa tik un tā vēlējās vispirms nostrādāt norunātās trīs dienas un tikai tad pieņemt galīgo lēmumu. Nākamajā dienā izrādījās, ka. viņai jāstrādā mūsu niecīgajā istabiņā, jo blakus dzīvokļa jaunie īrnieki nolēmuši ievākties divas dienas ātrāk. Sofija par šo faktu likās mazliet nomākta.
Tas viņu noteikti aizbaidīs, es nodomāju.
- Esmu pacentusies izbrīvēt jums vietu, - es paskaidroju Sofijai, pabīdīdama malā neiztrūkstošo paplāti ar tējas traukiem un izsmēķiem piebāztos pelnu traukus, - bet, ja netiksiet galā, lūdzu, pagrūdiet visu vēl tālāk, jo Džerijs vienmēr apgalvo, ka perfekti zina, kur kas atrodas. [23]
Sofija rāmi pārlaida skatienu istabai, kas nu izskatījās gluži kā pilsētas galvenā izgāztuve. Papildus mūsu parastajām grabažām visapkārt slējās dīvaini ekipējuma priekšmeti, un pa durvīm tik tikko varēja iekļūt, jo ārpusē augstās kaudzēs bija sakrautas kastes un ceļasomas.
- Ja jums kas vajadzīgs, padauziet pa grīdu, es būšu virtuvē un gatavošu pusdienas, - es teicu un steidzīgi nozudu, atstādama Sofiju vienatnē ar Darela jaunāko episko sacerējumu. Krietnu laiku vēlāk Sofija man atzinās, ka pēkšņā apstākļu maiņa viņu pamatīgi uzjautrinājusi un viņa visa šā jucekļa vidū jutusies pavisam mājīgi. Nedomāju, ka viņa jebkad aptvēra, cik sirsnīgi visi šajā mājā juta viņai līdzi - visi, izņemot Darelu, jo tas šo situāciju uzskatīja par itin labu iesildīšanās treniņu jebkurai sekretārei, lai iepazītu darba devēju patieso būtību.