Šajā brīdī parādījās mūsu ģimenes ārsts, vicinādams garu garo sarakstu ar injekciju uzskaitījumu, kādas bija nepieciešamas, pirms grasāmies spert kāju uz Dienvidamerikas zemes.
- Nevar būt, ka tās visas ir nepieciešamas, - es protestēju.
- Varbūt arī nav nepieciešamas, - ārsts teica, šūpodams galvu, - tomēr jūs abi man tāpat jau esat sagādājuši gana daudz problēmu, tāpēc nav nekādas vajadzības atkulties atpakaļ ar kādu nelāgu tropu slimību; tā ka, gribat vai ne, nāksies potēties pret bakām, stingumkrampjiem, holeru, difteriju, dzelteno drudzi, tīfu, vēdera tīfu un itin visu citu, ko vien spēšu iedomāties, tādēļ labāk gan piezvaniet manai sekretārei un sarunājiet vizīti laikus.
Patiesību sakot, lielākā daļa injekciju bija gluži nekaitīgas, taču tīfa poti laikam gan izstrādājuši sadisti, lai piespiestu nabaga nevainīgos potenciālos ceļotājus uz mūžu palikt mājās, jo nekad vēl nebiju jutusies tik briesmīgi. Darels to visu bija pārcietis jau iepriekš un man vienīgi paziņoja, ka esot vērts pamocīties: ja jau no nieka injekcijas rezultāts ir tik briesmīgs, lai es iedomājoties vien, kā justos, saķērusi pašu slimību. Galva man plīsa vai pušu, un nabaga kreisā roka bija sāpīga un nelietojama, tāpēc lielu mierinājumu no šā paskaidrojuma neguvu. Paldies Dievam, šīs "tīkamās" injekcijas beidzot bija cauri; godīgi sakot, man pat šķita, ka mūsu dakterim tīri vai žēl, ka nevar izdomāt mums vēl kādas mocības. Tad nu jāpieņem zelta likums - neielaisties nekādos draugos ar dakteriem, jo tie vienmēr var atmaksāt visnelāgākajā veidā.
Lielākā daļa mūsu bagāžas tika nosūtīta jau iepriekš, tādējādi mazliet izbrīvējot vietu istabā un sagādājot mums iespēju sakravāt savas personīgās mantas. Tas mums arī ļāva mazliet sakārtot jucekli dzīvoklī - vai, pareizāk sakot, ļāva Sofijai to izdarīt, jo viņa traucās apkārt pa istabu ar slotu, liekšķeri un putekļu sūcēju, tiklīdz mēs kaut uz mirkli novērsāmies, un, kā pati izteicās, centās "attīrīt taciņu līdz savam kaktam".
- Paldies Dievam, esmu vismaz vienu grāmatu jau uzrakstījis avansā, - Darels atviegloti nopūtās.
Pirms vēl kravāšanās bija pabeigta, es iedomājos, ka būtu saprātīgi uzzināt no mūsu ceļojuma aģenta, vai uz kuģa pieņemts pārģērbties pirms vakariņām: nevēlējos nodot visu pieklājīgo apģērbu bagāžas telpā, ja pēc tā varētu rasties vajadzība. Cilvēks, ar kuru konsultējāmies, apgalvoja, ka mums pilnīgi noteikti nebūs nepieciešams nekāds formāls apģērbs.
- Paldies Dievam, - Darels noteica, - ciest nevaru tos peldošos hoteļus.
Tieši divdesmit četras stundas pirms kuģa došanās jūrā mēs saņēmām vēstuli no kuģniecības ar parakstāmu veidlapu. Tajā gluži vienkārši bija pieprasīts apliecināt, ka esam informēti par to, ka ceļosim kopā ar spāņu un portugāļu imigrantiem, ar kuriem nāksies kopīgi izmantot publiskās labierīcības - tādas, kā tualetes, ēdamistaba un atpūtas istabas; lai izvairītos no iespējamām sekām un atbrīvotu kuģniecību no jebkādas atbildības, mēs tomēr tikām laipni lūgti veidlapu parakstīt. Darels neganti pārskaitās un metās pie telefona. Laipna balss otrā līnijas galā apgalvoja, ka tā esot pavisam parasta prakse, ka viņi tādā veidā nogādājuši Argentīnā daudz cilvēku un nekad neesot saņēmuši nekādas sūdzības. Tā nomierināts, Darels parakstīja veidlapu un nosūtīja atpakaļ kuģniecības ierēdnim.
- Mūsu pašu vaina, - Darels sūrojās, - mums vajadzēja izmantot Grindlays kuģniecību, kā vienmēr esmu rīkojies, nevis uzticēties svešiniekiem. Bet nu jau tik un tā ir par vēlu, vajadzēs vien samierināties.
Mēs ar lielām skumjām atvadījāmies no Sofijas, jo viņa bija kļuvusi par īstu mūsu mazās ģimenes locekli. Arī pašai Sofijai bija žēl mūs pamest, un viņa būtu ļoti priecājusies braukt kopā ar mums. Taču viņa apgalvoja, ka ar vislielāko prieku atkal strādāšot mūsu labā, ja vien būšot brīva, kad atgriezīsimies.
Visa ģimene ieradās Bornmutas dzelzceļa stacijā, lai mūs pavadītu, un man dažā ziņā bija itin žēl pamest pilsētu, kas jau trīs gadus bijusi manas mājas. Londonas Kingskrosas stacijā mēs pārsēdāmies vilcienā, kas devās uz kuģi, un uzmetām ašu skatienu saviem ceļabiedriem, - viņu ledainā āriene mums nepavisam nelikās rosinoša. Taču - kas zina, varbūt āra saulītē
vini atkusīs.
Tilberijā mūs steidzīgi izvadīja no vilciena un pa tuneli ieveda kuģī, kur mūs sagaidīja diezgan patīkams jauns virsnieks. Darels pasniedza viņam biļetes, un mūs uzjautrināja jaunā cilvēka reakcija, ieraugot tūristu klases atzīmi.