- Gaužām žēl, ser, baidos, ka šī nav īstā ieeja, jums jādodas uz nākamo, - virsnieks teica, norādīdams uz milzīgā kuģa priekšgalu, kur uz klāju veda vienkāršs koka traps. Pateikušies viņam, devāmies turp pa piekrastes ielu, cenzdamies nesapīties tauvās un pāļos, līdz beidzot sasniedzām norādīto trapu, taču neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, kas norādītu mums ceļu. Tikuši uz klāja, ieraudzījām durvīs no lietus slēpjamies kādu apkalpotāju, bet viņš, mums par satraukumu, nerunāja ne vārda angliski. Darels nelāvās iebaidīties un pavicināja viņam gar degunu mūsu biļetes; tas vīram laikam kaut ko izteica, jo viņš pamāja, lai sekojam. Mēs iegājām tumšā un drūmā viesistabā ar dažiem bāra galdiņiem un krēsliem, un durvīm vienā malā. Pie viena galdiņa sēdēja mazs, tumsnējs virsnieks, kurš paņēma mūsu biļetes un acīmredzot izrīkoja stjuartu mūs aizvest kaut kur lejup pa kāpnēm telpas labajā pusē. Viņš ne pasmaidīja, ne vispār izrādīja kādu interesi, bet nabaga vīrs droši vien bija pagalam nokausēts. Visbeidzot - pēc maldīšanās pa gaiteņu labirintu - mēs sasniedzām savu apmešanās vietu un ar šausmām atklājām, ka tā izskatās pēc paliela zārka, bez iluminatoriem, un tieši tik liela, lai ietilpinātu divstāvu koju un mazītiņu galdiņu, tā ka atlikušajā niecīgajā kajītes daļā varēja vienīgi stāvēt.
- Tas ir sasodīti nejēdzīgi, - Darels trakoja, - es došos runāt ar virsstjuartu un likšu mūs pārvietot citur, lai ko tas maksātu, un, kad atgriezīšos Anglijā, es to tā saukto ceļojumu aģentu noslānīšu tā, ka viņš nezinās, kur dēties.
Es gaidīju "kajītē", kamēr Darels metās prom pa kuģi, meklēdams vecākā stjuarta kabinetu. Atvērās pretējās kajītes durvis, un pa tām iznāca sirma dāma vidējos gados ar termosu rokās. Es cerīgi pasmaidīju un pasveicināju viņu. Viņa atņēma manu sveicienu un stādījās priekšā.
- Es esmu Pīrsa kundze, - dāma teica, - mēs ar vīru atgriežamies Buenosairesā.
Es aši nosaucu savu vārdu un pastāstīju, ka šī kajīte mūs satriekusi.
- Jā, mīļā, es zinu. Kuģot šurp nav tik traki, jo no Argentīnas imigrantus neved, bet atceļš ir šausminošs. Ticiet man, mēs nekādā gadījumā neceļotu šādā veidā, ja varētu atļauties ko labāku, bet mans nabaga vīrs ir pensionēts Dienvidamerikas dzelzceļa kompānijas darbinieks un ceļošana labākos kuģos ir daudz dārgāka. Bet kāpēc gan jūs ceļojat šādā veidā? Vai jūsu aģents par to nebrīdināja?
Es viņai pastāstīju par mūsu dārgo ceļojumu aģentu un viņa slavas dziesmām kuģim un kajītēm, un par to, ka neviens no iepriekšējiem klientiem nekad neesot sūdzējies. To dzirdot, dāma plati pasmaidīja.
- Mīļo meitenīt, sūdzības ir par ikvienu ceļojumu - ne tik daudz par nabaga imigrantiem, kas neko labāku tik un tā nav pieredzējuši, bet galvenokārt par tarakāniem, ērtību trūkumu salonā - tur, starp citu, tirgo tikai alu, - un par pretīgo ēdienu. Tomēr liekas, ka neviens to neņem vērā. Pagaidiet vien, kamēr redzēsiet, kā jāguļ nabaga imigrantiem. Apstākļi ir sliktāki, nekā pārvadājot lopus, gandrīz kā uz vecajiem vergu kuģiem. [26]
Tajā brīdī parādījās Darels ar traģiski izstieptu ģīmi.
- Man žēl, Džekij, bet šis vraks ir pilns līdz malām, un mēs vienkārši nevaram nekur pārcelties, kaut arī viņi solīja man darīt zināmu, ja kāds atteiksies no ceļojuma. Nudien, es varētu sevi iepļaukāt, ka biju tāds stulbenis un noticēju tam radījumam ceļojumu aģentūrā.
Pīrsa kundze joprojām stāvēja man līdzās, tāpēc es atvainojos viņai un iepazīstināju ar Džeriju.
- Zinu, ka tā jums ir liela vilšanās, - jaukā sieviete teica, - taču te uz kuģa ir vairāki angloargentīnieši, un mēs darīsim, kas mūsu spēkos, lai vērstu jums šo ceļojumu patīkamu. Vēl viens mierinājums ir tāds, ka kuģis pietur patiesi interesantās vietās, bieži uzturas tajās pāris dienu, un tā izdosies mazliet kliedēt vienmuļību. Patiešām žēl, ka jums nav izdevies dabūt kajīti pie ārējā borta, tādu kā mūsējo - ar iluminatoru, jo vēlāk te kļūs briesmīgi karsts. Tomēr iespējams, ka kāds izkāps pirms jums, un tad jūs dabūsiet labāku vietu.
Viņa atvainojās un atstāja mūs vienus - bažās par to, kā lai tik šaurā vietā izvietojam bagāžu.
- To visu vienkārši nāksies nest uz bagāžas nodalījumu, - Darels teica.
- Bet kā mēs tiksim pie drēbēm, kad mums tās vajadzēs?
- Par to padomāsim vēlāk, kad ievajadzēsies. Tagad labāk izlemsim, kuras somas mums nepieciešamas uzreiz.
Pēc pamatīgas jezgas, par spīti stjuartu negribīgajai sadarbībai, mums izdevās pārvietot bagāžu; pēc tam mēģinājām paši ietilpināties atlikušajā platībā.
Pēc dažiem gadiem es satiku vairākus atvaļinātus valsts dienesta darbiniekus, kuriem kara laikā bijusi lemta apšaubāmā laime ceļot ar šo kuģi, un visi man izrādīja dedzīgu līdzjūtību, kad aprakstīju viņiem mūsu ceļojuma priekus. Vienīgais, par ko viņi izrādīja pārsteigumu, bija fakts, ka tas elles kuģis joprojām turējies uz ūdens.
- Droši vien to virs ūdens noturēja tikai daudzie tarakāni, -
viens no viņiem teica.
No mūsu ceļojuma uz Buenosairesu es, godīgi sakot, atceros vienīgi patīkamo. Visi satiktie pasažieri bija apburoši cilvēki, pat tie, kuru valodu mēs nesapratām, un kādu dienu ēdamistabā norisinājās patiesi neprātīgi jautra aina, kad milzīgs homoseksuāls spāņu stjuarts mēģināja lakstoties ap Džeriju. Smieklu šaltīm skanot, viens no mūsu spāniski runājošajiem ceļabiedriem ņēmās šim saldumiņam skaidrot, ka Džerijs ne tikai nepavisam nav ieinteresēts šajā sakarā, bet turklāt ir precējies ar mani; stjuarts tomēr liedzās tam ticēt, jo, kā viņš stūrgalvīgi apgalvoja, senjoram neesot pirkstā laulību gredzena, un tādējādi viņš nekādi nevarot būt precēts. Pēc ilgas pārliecināšanas stjuarts beidzot apjēdza, ka šīs attiecības lemtas neveiksmei. Uzjautrinošas scēnas gadījās arī kopējās tualetēs, īpaši dāmām domātajās, kuras parasti apsēda vīrieši (jo lielākā daļa imigrantu neprata lasīt) un rāva nost podu vākus, acīmredzot iztēlodamies, ka no tiem varētu izveidot teicamus bilžu rāmjus. Lai kā arī būtu, jauni podu vāki netika pielikti visa ceļojuma laikā.