Mūsu spāņu un portugāļu draugiem piemita vēl viens tīkams paradums - piemētāt klāju ar apelsīnu mizām un visu pārējo, kas citos apstākļos tiktu samests jūrā. Bija neiespējami izmantot kopējo vannu, jo tā nekad nebija īsti tīra un pastāvīgi šķita, ka tajā tikko mazgājies liels grizli lācis un miesas šķīstīšanas laikā zaudējis pttsi kažoka.
Taču, par spīti šīm sīkajām neērtībām, mūsu ceļabiedri bija jautra kompānija, katru vakaru dziedāja, spēlēja ģitāras un dejoja, un mēs visi, kaut arī cits citu nesapratām, lieliski satikām. To visu atceroties, es saprotu, ka šis bijis teicams paņēmiens, kā iepazīt spāņu un portugāļu temperamentu un arī apgūt dažādas pamatfrāzes spāņu valodā - vēlāk, ierodoties Buenosairesā, tās mums izrādījās ārkārtīgi noderīgas. Es ar prieku izbaudīju katru ceļojuma minūti, taču nabaga Darels nespēja pārvarēt spējo vilšanos par sliktajiem dzīves apstākļiem un atbaidošo pārtiku.
Mēs viesojāmies vairākās aizraujošās vietās - Vigo zvejas ostā Spānijā; jaukajā Lisabonā ar tās senatnīgajām celtnēm un debeszilajām flīzēm; Kanāriju salās ar ceļojošiem tirgotājiem un lētu spāņu brendiju; Brazīlijas Resifi ziemeļos ar tās cukurotajiem debesskrāpjiem, kuriem visās malās rēgojās plaisas, nebeidzamiem džungļiem un visdaiļākajām sievietēm; Riode- žaneiro ar mozaīkas klātajām ietvēm, nepārtrauktām, īgnām auto taurēm un dīvainiem kalniem kā cukurgalvām; Santosā - kafijas eksporta ostā krāšņās Sanpaulu pievārtē, kas ir lielākā Brazīlijas pilsēta; noplukušajā, draudzīgajā Montevideo, Graf Spee kapsētā; tad tālāk - dubļainajā Riodelaplātā, un tā līdz pat brīnišķīgajai Buenosairesas pievārtei, kas iezīmējās cauri rīta miglai un pielika punktu Darela skumjām.
Mūsu atvadīšanos no Pīrsiem gaitenī, turpat pie kajītēm, rupji pārtrauca izcili sarkansejains jaunākais virsnieks, kuram cieši pa pēdām sekoja eleganti ģērbies vīrs, izskatā gaužām līdzīgs Ādolfam Menžū.
- Es esmu Džordžs Gibss no Britu sūtniecības, - viņš stādījās priekšā. - Mani atsūtīja nogādāt jūsu bagāžu cauri muitai un iekārtot jūs Grīnsletas kundzes dzīvoklī.
Viņš iespurcās.
- Vai zināt, es krietni nopūlējos, kamēr jūs atradu. Tur augšā, pirmajā klasē, neviens nezināja, ka vispār esat uz klāja.
- Tam nu es ticu gan, - Džerijs atteica, savilcis seju greizā smaidā. - Neliekas, ka kuģa personālsastāvu interesē jebkas zem pirmās klases līmeņa. Lai nu kā, man mūsu ceļabiedri patika daudz labāk par vienu otru no atbaidošās pirmās klases publikas, ko satikām pieturvietās.
Gibss atzinīgi pasmīnēja.
- Jā, tātad, kas vēl ietilpst jūsu bagāžā bez tā, kas jums pie rokas?
Mūsu cieņa pret Gibsa kungu ievērojami pieauga, kad pieredzējām, ar kādu vieglumu viņš dabūja mūsu mantību cauri muitai, kamēr visi pārējie pasažieri vēl dedzīgi strīdējās ar muitas ierēdņiem baltajos uzvalkos. Pēc tam mēs vienā stie- pienā aiztraucāmies pa Buenosairesas glītajām, koku ieskautajām ielām un iekārtojāmies Grīnsletas kundzes brīnišķīgajā dzīvoklī ar skatu uz ostu. Šī ļoti laipnā dāma bija draugos ar Lariju Darelu; viņa gaužām negudri bija piedāvājusi sniegt mums pajumti, ko viņa vēlāk laikam gan rūgti nožēloja. Larijs bija mums iedevis garu sarakstu ar to cilvēku vārdiem, ar kuriem mums, ierodoties Buenosairesā, pilnīgi noteikti jāsazinās; viena no vissvarīgākajām personām bija senjora Bebita Fereira.
- Jums pilnīgi noteikti jātiekas ar šo burvīgo sievieti un jānodod viņai manas nevīstošās mīlestības apliecinājumi. Viņa Argentīnā izglāba mani no sajukšanas prātā, - Larijs bija teicis.
Saņēmušiem šādus norādījumus, mums nekas cits neatlika. Džerijs piezvanīja šai sievietei, un viņa ielūdza mūs pie sevis uz pusdienām. Tolaik, 1954. gadā, visgrūtāk notveramā lieta Argentīnā bija taksometrs, un cilvēki drīz vien pierada vai nu pusstundu gaidīt brīvu automašīnu, vai iet kājām. Mums tomēr palaimējās noķert savējo piecpadsmit minūšu laikā un savā stostīgajā spāņu valodā likt tam braukt uz Calle Posadas. Fe- reiru dzīvoklim bija lemts kļūt par mūsu miera ostu visā astoņu mēnešu ilgajā uzturēšanās laikā Dienvidamerikā, un Bebitai - par mūsu sargeņģeli, kurš, vārda tiešā nozīmē, spēja darīt brīnumus. Bebita spēja noorganizēt itin visu, sākot no dzīvnieku kolekcijas uzturēšanās vietas līdz pat aizkaitinātu Buenosairesas taksometru šoferu pierunāšanai ņemt mašīnā sešus melnkakla gulbjus. Nebija nekā tāda, ko viņa nespētu dabūt gatavu, turklāt vienmēr apgalvojot, ka visi cilvēki ir burvīgi, mīļi un izturas kā eņģeļi - un pret viņu tie tiešām tā izturējās.
Fereiru dzīvoklis bija burvīgs, vēss un mierpilns, un senjora Fereira nepārprotami prata apmierināt jebkuras prasības, jo galdus klāja izdevumi par moderno mākslu, literatūru, mūziku un baletu, mazajā viesistabā galveno vietu aizņēma flīģelis, un uz tā bija juku jukām izmētātas notis. Toreiz visvairāk mūsu uzmanību piesaistīja milzīgs, satriecoši daiļas sievietes portrets pie vienas no sienām; gleznā attēlotā dāma, ar milzīgu, brūnu cepuri galvā, sēdēja pie klavierēm.