Выбрать главу

-    Tā nekādā gadījumā nevar būt viņa, - es minēju.

-    Varbūt ir gan, - Džerijs prātoja, - bet tagad viņa noteikti izskatās savādāk.

Tajā mirklī senjora Fereira parādīja godu, ienākdama is­tabā, un izskatījās vēl daudz daiļāka nekā portretā.

-    Esmu B-b-bebita Fereira, cik jauki jūs abus satikt! Larijs man daudz par jums stāstīja, Džerij, kad šeit strādāja Britu konsulātā.

-    Piedodiet, ka tā ielauzāmies, - Džerijs taisnojās, - taču La­rijs par varītēm uzstāja, lai mēs tā darītu.

-    B-b-bet, protams! Es justos pagalam aizvainota, ja jūs ne­piezvanītu. Kā klājas eņģelītim Larijam?

-     Viņš sūta savas nevīstošās mīlestības apliecinājumus un izsaka cerību, ka jūs visdrīzākajā laikā apmeklēsiet Eiropu.

-    Nāciet nu, bērni, mums jādodas paēst, un jums abiem būs jāierodas šajā mājā tik bieži, cik vien tīk, es labprāt palīdzēšu, kas vien būs manos spēkos.

Mūsu sākotnējos plānos ietilpa nodoms iekļaut sava ceļojuma maršrutā Čīli - cerībā noķert dažus meža putnus Pītera Skota mājoklim Slimbridžā, bet izpalīdzīgais ceļojuma aģents nebija pūlējies pavēstīt, ka šis gadalaiks ir karstākā tūrisma sezona un pasūtīt lidmašīnas biļetes nav iespējams. Darels bija pārskaities zili melns un tovakar izgāza savu pārpilno sirdi pār Bebitu.

-    Kādu citu vietu jūs labprāt izvēlētos, Džerij?

-     Nu, šobrīd to grūti noorganizēt, bet domāju, ka intere­santa vieta būtu Paragvaja, man ļoti gribētos mēģināt noķert

kādu milzu brunnesi.

-      Domāju, kaut ko būs iespējams nokārtot, - Bebita pa­smaidīja. - Es rit parunāšu ar brāli Boju un jums piezvanīšu.

Tostarp mēs ar Džerija drauga Iana Gibsona laipnu roku sa­ņēmām ielūgumu apmesties viņa brālēna piekrastes estansijā dažas jūdzes no Buenosairesas. Losinglesa bija ļoti veca un ap­buroša, un, kā izrādījās, izcilā dabas pētnieka Viljama Henrija Hadsona savulaik izraudzītā vieta, kurā viņš rakstījis uzmetu­mus savai slavenajai grāmatai par Laplatas putniem. Būtu ģimene bija burvīga un uzņēma mūs ārkārtīgi viesmīlīgi, tur­klāt arī paši īsā laikā stipri aizrāvās ar bicho medībām. Man ļoti paveicās, ka savus pirmos iespaidus par Argentīnas pam­pām guvu tieši ar šo burvīgo cilvēku palīdzību, un tas lielā mērā noteica manu dziļo mīlestību pret šo zemi. Estansija pletās jūdzēm tālu, plašs zāliens tajā mijās ar maziem ezeri­ņiem, ko ieskāva pampu sudrabainā zāle un mazi koku pudu- rīši vai montē. Platības visapkārt mājai bija apstādītas ar papelēm, eikaliptiem un priedēm, kas nemitīgi čabēja vieglajā vēsmiņā un šķita esam neatņemama Argentīnas ainavu sastāv­daļa. Pati māja bija zema spāņu stila hacienda ar akmens plākšņu grīdu un eļļas lampām. Mēbeles bija vienkāršas - mūsu guļamistabā atradās vien ļoti liela gulta ar zosu dūnu pēli, maza kumode, pāris krēslu un tualetes galdiņš.

Ilgās nedēļas nogales laikā, ko te pavadījām, mēs ātri vien savācām dīvainu visdažādāko savvaļas radījumu kolekciju no tuvējās apkārtnes - no bruņnešiem līdz palamedeju mazulim, ko nosaucām par Egbertu. Viņš izskatījās kā nemākulīgi izga­tavota bērnu plīša rotaļlieta, kas no kupolveidīgās galvas līdz pat koši sarkanajām kājām klāta ar olu dzeltenām pūkām. Viņam bija spožas, apaļas acis, garš, ziņkārīgs knābis un pāris milzīgāko pēdu, kādas es dzīvnieku mazulim vispār biju redzē­jusi, turklāt likās, ka viņam pār tām nav nekādas varas. Putnēns steberēja pa dārzu, un tā vien izskatījās, kā šīs pēdas pilnībā valda pār savu nelaimīgo īpašnieku, kurš žēlabaini čiepstēja ik­reiz, kad izrādījās sapinies pats savās kājās. Mēs visi mīlējām Egbertu, bet viņš mums sagādāja briesmīgas raizes, jo nevēlējās ēst neko no tā, ko viņam piedāvājām. Elizabete, viena no Būtu meitām, ieteica palaist Egbertu brīvi pastaigāt pa sakņu dārzu, jo, kā viņa saprātīgi ieteica, putns būs gana gudrs, lai pats no­rādītu, kurš no visdažādākajiem dārza augiem tam iet pie sirds. Egberts vīrišķīgi steberēja starp dobju rindām, laiku pa laikam piebremzēja, lai paknābātu burkānus, sīpolus, kāpostus. Tu­vojoties spinātiem, viņš apstājās, pietupās un iezvārojās lakstu pudurī.

-    Uzvara! - Darels iekliedzās, taču Egberts to vēl nebija guvis.

-    Vai zini, - es teicu, - ja jau palamedeju mazuļi parasti pār­tiek no tētiņu un māmiņu atgremotās barības, tad pat tādai stulbenei kā man ir pilnīgi skaidrs, ka mums jāsagādā Eg- bertam kaut kas līdzvērtīgs. Tu stāstīji, ka palamedejas ēd lu­cernu. Kad tā nāk ārā no mammītes barības vada, protams, izskatās krietni vien slapja un lipīga; varbūt mums vajadzētu sakošļāt kādu drusku spinātu un pārbaudīt, vai viņam kaut kas tāds garšos?

-    Pavisam laba doma, - Darels piekrita, - bet kurš no mums košļās spinātus? Baidos, ka es to nevarēšu.

-    Kāpēc ne? - es noprasīju.

-    Es smēķēju, un nikotīns tam mazajam nabaga zellim ne­pavisam nenāktu par labu.

-    Lai notiek, - es noteicu, - košļāt nāksies man.

Spināti man nekad nav īpaši garšojuši, taču kopš tās lielis­kās nedēļas nogales es uz tiem vairs nekādi nespēju paskatīties. Vienīgais mierinājums maniem sāpošajiem žokļiem bija tāds, ka Egbertam mans atgremojums ļoti garšoja, un viņš manāmi atkopās.

Mēs negribīgi šķīrāmies no Losinglesas un Būtiem, vezdami savu raibo radījumu kolekciju uz galvaspilsētu.

-    Vēl tikai viena maza problēma, Džerij, dārgumiņ: kur mēs visus šos dzīvniekus turēsim, iekams varēsim nosūtīt tālāk?