- Ak, neraizējies, es vienkārši palūgšu padomu Gibsa kungam no vēstniecības, un, ja viņš nevarēs palīdzēt, izmēģināšu ko citu. [27]
Nabaga Džordžs Gibss bija pilnīgi satriekts, kad viņam pa telefonu tika lūgts sameklēt patvērumu savvaļas dzīvniekiem, tomēr viņam par godu jāatzīst, Gibss lūdza palīdzību vairākiem draugiem. Pēkšņi man atausa ideja. Kurš vēl mums varētu palīdzēt, ja ne Bebita?
- Uzticiet to man, bērni, un es pēc pusstundas piezvanīšu. Jebkurā gadījumā atnāciet pie manis vakariņās, bet neuztraucieties, gan jau es kaut ko atradīšu, - mūsu sargeņģelis teica.
Viņa atzvanīja pēc pusstundas.
- Esmu atradusi jums kādu vietu, bērni. Tā ir mana drauga māja, jūs varēsiet turēt dzīvniekus viņa garāžā. Pierakstiet adresi.
"Māja" izrādījās liela, dārga savrupmāja tādā Buenosairesas rajonā, kas bija līdzvērtīgs Londonas Pārkleinai, tomēr atrisināja mūsu problēmu un kļuva par sarunu tematu britu vēstniecībā vēl dienām ilgi, jo šis "draugs" izrādījās viens no bagātākajiem cilvēkiem Argentīnā un, kā man likās, Bebita bija viņu piespiedusi pieņemt mūs un mūsu perējumu.
Vēlāk vakariņu laikā Bebita pastāstīja, ka vēl viens viņas draugs piedāvājis mums paciemoties viņa īpašumos Paragvajā.
- Tas ir pavisam vienkārši - jums jālido uz Asunsjonu, tad ar viņa privāto lidmašīnu uz Puerto Kasado, mana drauga lielo īpašumu. Tur jūs varat uzturēties un vākt mīļotos dzīvnieciņus. Vai jums tas patiktu, Džerij?
Lieki teikt, ka bijām sajūsmā, taču tad pēkšņi atcerējāmies savu trūcīgo spāņu valodu.
- Bebita, mīļā mana, mēs gan ļoti vēlētos apmesties jūsu drauga estansijā, bet kā lai to izdarām, ja neviens mums nevarēs palīdzēt ar tulkošanu?
- Tā arī nav problēma, bērni. Vai atcerieties Rafaelu Soto, mana drauga - mākslinieka jaunāko dēlu? Viņam tagad ir brīvdienas; esmu aprunājusies ar viņa māti, un šī sieviete par tādu ierosinājumu ir sajūsmā, tā ka viss ir nokārtots. Ēdiet nu dūšīgi!
Un tā nu pēc pāris dienām mēs kopā ar Rafaelu lidojām uz Asunsjonu - pretī trakam, mitram karstumam, kur Argentīnas plašos zālienus nomainīja Paragvajas purvainie kaktusu lauki un plašumi. Mums trijatā nācās baudīt apšaubāmo prieku lidot pāri Matto Grosso vienmotora lidmašīnītē ar sajūsmas pārņemtu brazīliešu pilotu pie stūres. Taču drīz vien mūsu uzmanību pilnībā saistīja ainava zem lidmašīnas spārna, - tālumā rēgojās īpatnējas formas kalni ar plakanām virsotnēm, un Konana Doila aprakstītā "Zudusī pasaule" piepeši kļuva gluži reāla.
- Man ļoti negribētos nonākt tur, lejā, - Džerijs komentēja, - neviens mūs tur nemūžam neatrastu.
Kad lidmašīna beidzot nosēdās mazā lidlauciņā, mūs sagaidīja diezgan īgns subjekts, kurš izrādījās estansijas pārvaldnieks un nepavisam neizskatījās priecīgs, mūs redzot. Tomēr viņam bija dotas pavēles mūs izmitināt un pabarot, kā arī piedāvāt mums visu nepieciešamo palīdzību, kaut gan diemžēl viņa paša ziņā bija atstāta šo pavēļu interpretācija. Drīz vien mūs visus nometināja visai ļodzīgā mazā bungalo - ciematā, kur atradās tanīna ražotne - Puertokasado iztikas avots. Mūs sagaidīja ražena mājsaimniece Paula. Rafaels, pašam par lielu uzjautrinājumu, drīz vien atklāja, ka viņa ir vietējā publiskā nama turētāja un līdz ar to gandrīz vai nozīmīgākā persona visā ciematā.
- Tā nu gan ir priekšrocība, Džerij, - Rafaels teica. - ja vien mums kas vajadzīgs, jāpalūdz Paulai.
Rafaels izrādījās nenovērtējams un drīz vien visu bija noorganizējis. Šajā vietā bija tikai viens paņēmiens, kā ceļot lielākos attālumos, - proti, izmantojot dīvainu šaursliežu dzelzceļu cauri purvājiem. Pa tiem pārvietojās savādas formas vagoni ar Ford V8 dzinējiem. Šie daikti bija uzmontēti uz sliedēm un bīstami zvalstījās no vienas puses uz otru, kamēr vilciens klabēdams virzījās pa līču loču sliedēm, kas savienoja atsevišķās kokmateriālu noliktavas ar galveno tanīna ražotni Kasado. Bija pilnīgi skaidrs, ka no nabadzīgajiem, nomāktajiem Kasado indiāņiem mēs neko neiegūsim, tāpēc labākā izeja bija aizbraukt līdz pašam dzelzceļa līnijas galam un apziņot visas stacijas, izvietojot viscerīgākajās vietās lamatas. Vienīgie bicho, bez kuriem mēs lieliski būtu varējuši izdzīvot, bet kuri sekoja mums itin visur, bija moskīti - milzīgi, svītraini briesmoņi, kas klupa mums virsū ikreiz, kad bijām gana negudri, lai purva vidū apstātos. Neko daudz mēs nespējām iesākt, lai pasargātu jelkādu ķermeņa daļu no sakošanas. Moskīti spēja izkosties cauri pat biezajam, rievotajam bikšu audumam, un ikvienu nosisto tūlīt pat aizstāja bariem citu. Sizdama veselām saujām šos pretīgos radījumus, es spilgti atcerējos mūsu pilota uzjautrināto sejas izteiksmi, kad viņš uzņēma mūs lidaparātā Asunsjonā, un viņa ciešo pārliecību, ka pēc nedēļas es nespēšu vien sagaidīt, lai viņš mūs nogādātu atpakaļ galvaspilsētā. Esmu spiesta atzīt, ka šajā moskītu ielenkumā es sirsnīgi vēlējos, kaut viņš jau būtu šeit un pildītu savu solījumu, tomēr drīz vien pieradām pie šiem pastāvīgajiem kompanjoniem.
Lauku ainava bija pilnīgi neiedomājama - traks purvu, visu veidu kaktusu, palmu un dīvainu, resnstumbrotu koku juceklis.
- Kā tos kokus sauc, Rafael? - es vaicāju.
- Tie ir, tā sakot, palo borache, angliski - piedzērušies koki.
- Tie ir apbrīnojami. Izgāzušies gluži kā valstsvīri kokteiļu viesībās, - Džerijs komentēja.
Visi indiāņi, kurus satikām, izturējās ļoti kautrīgi, un apstākļi, kādos viņi bija spiesti dzīvot, man šķita atbaidoši. Ar Rafaela palīdzību es noskaidroju, ka viņiem par ārkārtīgi smago darbu maksā pavisam niecīgu naudu un ka dāsnā tanīna ražošanas kompānija nodrošina viņiem "mājas", kas nav nekas vairāk kā kopā saslietas skārda būdas. Samaksa bija nožēlojama, un likās, ka nabaga radījumi, gluži tāpat kā citi Dienvidamerikas indiāņi, kas baudīja civilizācijas labumus, lielāko daļu naudas iž- šķieda, meklēdami aizmirstību ugunsūdenī - šeit to dēvēja par cana. Bija pretīgi uzzināt, ka algas dienās kompānija indiāņiem izmaksāja naudu vienā dzelzceļa līnijas galā un iztirgoja cana otrā, nevis mudināja iegādāties pieklājīgu pārtiku un apģērbu sev un saviem bērniem.