Mēs ar Rafaelu ilgi spriedām par indiāņu nožēlojamo likteni. Kaut ari Rafaels pilnībā atbalstīja manu viedokli, viņš apgalvoja, ka paragvajieši nicinot indiāņus un uzskatot tos par vēl nevērtīgākiem radījumiem nekā vērši, kas apstrādā laukus, - cik saprotu, galvenokārt tāpēc, ka indiāņi nebija "kristieši", lai ko arī ar šo vārdu saprot. Paragvajieši bija vienīgie cilvēki, kādus jebkad biju pazinusi, kas labāk nogalināja dzīvnieku pircēja acu priekšā, nekā piekāpās zemākai cenai, un jutos pārliecināta, ka viņi neieredz pat paši sevi. Es ilgojos atgriezties Argentīnā, un pat Rafaels reizēm bija satriekts par paragvajiešu rīcību, nemitīgi atkārtodams - "šie cilvēki nav labi".
Mūsu dzīvnieku kolekcija, kuru turējām kādreizējā vistu kūtī, strauji pieauga, un drīz vien mēs jau aprūpējām visdažādāko sugu mīluļus. Man, protams, bija pašai savi lutekļi. Viens no tiem bija durukuliju sugas pērtiķīte Keja, ko bijām nopirkuši no vietējās indiānietes. Es par šā dzīvnieciņa iegūšanu īpaši priecājos. Durukuliji ir vienīgie nakts pērtiķi pasaulē, turklāt mūsējā bija arī ļoti glīta. Viņa bija apmēram maza kaķēna lielumā ar sudrabainu kažoku, krūtežu klāja gaiši oranža spalva, kas pamazām pārgāja krēmkrāsā. Kejas acis bija apaļas kā pūcei, blāvā dzintara krāsā, tās ieskāva balta spalva ar melnu apmali, ausis bija gandrīz neredzamas; taču visburvīgākais bija Kejas nepārtrauktais smaids, kas gan, diemžēl jāatzīst, bieži ir pretrunā ar durukuliju diezgan nelīdzsvaroto raksturu. Tomēr Keja visā pie mums pavadītajā laikā vienmēr uzvedās rātni un priekšzīmīgi.
Vēl mums bija četras burvīgas guira dzeguzes - muļķīgākie, mīļākie putni, kas savas dienas pavadīja, vai nu lūrēdamas uz visu apkārt notiekošo caur tīrīšanas lūku būra grīdā un histēriski, spalgi saspiegdamās, vai arī sauļojās nolaistiem spārniem, tā, ka atgādināja slikti pagatavotas spalvu putekļu slotiņas. Tās bija apmēram Anglijas strazda lielumā, klātas blāvi brūngani dzeltenām spalvām ar pelēcīgi melniem raibumiem, tām bija pluskainas, rudas sekstītes un garas astes kā žagatām. Visapbrīnojamākais ir tas, ka dzeguzes kļuva pilnīgi rāmas jau noķeršanas brīdī. Gluži kā žagatas, arī šīs dzeguzes bija ārkārtīgi ziņkārīgas, tām nekas nesagādāja lielāku prieku kā knābāt cilvēkam ausi vai rušināties matos, taču vienlīdz labi tām patika arī tupēt kādam uz rokas un saslietu cekulu mežonīgi sasaukties citai ar citu. Atzīšos, ka es šos smieklīgos putnus neprātīgi iemīļoju. Viņām patika, ja tām pakasīja galvu - tad dzeguzes iemiga tādā kā transā. Vēl mums bija Lapsēns, pelēkā lapsiņa, kas ēda cigarešu galus un rezultātā sagādāja neprātīgas mokas savām iekšām; Pūks - krabjēdājs jenots, kas ar nemitīgu apetīti tiesāja nost itin visu, ko vien viņa milzīgās, raustelīgās ķepas spēja pievilkt gana tuvu klāt; un visbeidzot Sāra Hagersaka - milzu skudrulāča mazulīte, kuru vajadzēja barot no pudelītes un kuras vismīļākā nodarbe bija ar bārdas naža asajiem nagiem pieķerties Džerijam vai man, vai vismaz salmu maisam. Džerijs viņu dievināja, Sāra viņu tāpat, un barodams viņš ar Sāru čubinājās kā tēvs ar pirmdzimto mazuli. Nekas viņai netika liegts, nekas nešķita gādājam pārāk lielas neērtības, un Sāra drīz vien to saprata. Naktī viņa gulēja Džerija gultā ("nevar pieļaut, lai viņa saaukstētos") un dienā aizņēma ikkatru viņa brīvo brīdi ("ir ļoti svarīgi, lai viņa justos mīlēta - galu galā, dabiskos apstākļos viņa visu dienu pavadītu, pieķērusies mātei"). Man pašai šajās dienās tika izrādīta visai niecīga uzmanība, [28] tāpēc es guvu mierinājumu, rūpēdamās par citiem dzīvniekiem, un drīz vien par atalgojumu iemantoju viņu uzticību un pieķeršanos.
Līdztekus dzīvnieku aprūpēšanai mēs veidojām savu pirmo televīzijas filmu un centāmies tikt galā ar apkārtējo cilvēku un procesu dīvainībām. Visā visumā es jutos ļoti apmierināta; biju gluži labi pielāgojusies apkārtnei, un pat Darels bija mierā ar manu dzīvnieku kopējas prasmi. Viņš teica, ka man šajā ziņā esot dabas dots talants, un apgalvoja, ka tiešām tā domājot. Ja runa bija par tik nopietnu jautājumu kā dzīvnieku aprūpe, Džerijs reti bārstījās ar uzslavām. Par spīti tam, viņš nežēlīgi ķircinājās par manu izbīli, kad es mūsu mazmājiņā atklāju sikspārni - vampīru, tomēr drīz vien pieradu pie mazā radījuma, kas lidinājās pār manu galvu ikreiz, kad tur iegāju. Darels arī neizrādīja nekādu sapratni, kad es atteicos dalīt savu gultu ar tādiem radījumiem kā apelsīnveida bruņneši, degun- lāclšu mazuļi vai citiem medījumiem, kurus indiāņi bija izlēmuši atstiept uz mūsu bungalo.
- Man vienalga, Darel, ar ko tu guli vienā gultā, bet mani tas dara nervozu, - es nepārprotami paziņoju.
Rafaels un Darels par šo paziņojumu skaļi smējās, bet Džeriju tas neatturēja no manis iepazīstināšanas ar visdažādākajiem dzīvniekiem tieši gultā, un, jāatzīst, nekas nevar līdzināties matracim, kas bagātīgi piesūcināts ar dzīvnieku urīnu, - tas tik ļoti satuvina ar visu pasauli!