Kad tuvojās mūsu aizbraukšanas brīdis, Darels joprojām gremzās, ka neesam tikuši pie krēpjvilka, turklāt nespēja to nekādi izskaidrot: visa apkārtne šķita mudžam no šiem dzīvniekiem, kaut arī ceļojot mēs nevienu netikām redzējuši. Tad kādu pēcpusdienu Rafaels ienesās bungalo un pavēstīja kaut kur saklausītas ziņas. Izrādījās, kāds indiānis, kas dzīvoja pāris kilometru tālāk, esot vienu no šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem noķēris slazdā un, kā solīts, par to paziņojis plantācijas vadībai Kasado, taču nevienam nebija ienācis prātā šo ziņu pavēstīt mums. Džerijs bija ārkārtīgi sadusmots un noraizējies.
- Neuztraucies, Džerij, esmu visu sarunājis, šodien viņu jums atvedīs, - Rafaels apsolīja.
Nabaga Darels nespēja nomierināties un vienā laidā skraidīja uz dzelzceļu vērot, lai kaut kas neatgadītos. Drīz pēc pieciem pēcpusdienā "vilciens" piebrauca, un Džerija ar Rafaela palīdzību uzmanīgi izcēla no vagona būri un aiznesa uz veco vistu kūti. Nabaga dzīvnieks bija pagalam nomocījies un izkāmējis, un izskatījās gandrīz vai beigts.
- Cik sen indiānis viņu noķēris, Rafael?
- Nudien nezinu, Džerij, bet laikam gan pirms vairākām dienām, ja jau vilks ir tik vārgs.
Dzīvnieks tiešām bija skaists - ar garām, slaidām stirnas kājām, garām, smailām ausīm un koši sarkanu kažoku.
- Manuprāt, viņam ir plaušu karsonis, - Džerijs raizējās. - Mēģināsim viņu ielikt lielākā būrī un iedosim kaut ko ēdamu.
Mēs to arī ļoti uzmanīgi izdarījām; dzīvnieks bija tik vārgs, ka pat necentās kost vai izvairīties no mūsu pieskārieniem.
- Tas, ka šis zvērs nevērības dēļ nonācis līdz tādam stāvoklim, ir sasodīts noziegums. Ja vien man izdosies atrast vainīgo, es viņu pamatīgi pārmācīšu.
- Paklau, Džerij, - es aizrādīju, - zinu, kā tu jūties, bet tādas lietas gadās arī viskārtīgākajās vietās, un nu mēs vienīgi varam censties viņu atkal dabūt uz kājām.
Tā vien šķita, ka vilks saprata mūsu centienus viņam palīdzēt, tāpēc viņš paklausīgi izlaka pienu un apēda jēlas olas ar glikozi. Pēc tam mēs viņam piedāvājām sīki sakapātu gaļu un aknas, arī to vilks apēda, taču, par spīti visam, mēs laikam gan visi sapratām, ka pūles ir veltīgas. Plaušu karsonis bija pamatīgi ieildzis un, lai ko arī darījām, dzīvnieku glābt neizdevās. Džerijs bija pagalam nelaimīgs un nolēma izdarīt vilkam sekciju. Rezultāts apliecināja ne vien plaušu karsoni, bet arī iekšķīgus ievainojumus, it kā dzīvnieks būtu nežēlīgi sists.
Šī epizode mūs visus trīs smagi nomāca, taču divdesmit četras stundas vēlāk notika kaut kas tāds, kas pilnībā lika mums aizmirst vilku. Asunsjonā izcēlās revolūcija. Sākumā mēs visi skaļi uzjautrinājāmies, jo visiem zināms, ka dienvidamerikāņiem revolūcijas ir mīļākais sporta veids tūlīt pēc futbola. Taču tad mēs saņēmām ziņas no kāda burvīga amerikāņa, kurš dzīvoja gabaliņu tālāk upes krastā. Šis cilvēks zināja, ka mēs grasāmies savu kolekciju nogādāt Buenosairesā ar upes transportu, un bija ļoti nobažījies, jo dzirdējis, ka visi upes transporta līdzekļi esot sagrābti. Viņš ierosināja mums izmantot viņa četrvietīgo lidmašīnu. Tas būtu ļoti jauki, bet ko gan iesākt ar mūsu zvēriem? Mēs nevarējām ilgāk uzturēties Paragvajā, jo mums vajadzēja laikus atgriezties Buenosairesā un noķert savu kuģi atceļam uz Londonu. Man prātā bija tikai viena izeja: palaist lielāko daļu dzīvnieku brīvībā un līdzi ņemt tikai tos, kurus spēsim iedabūt lidmašīnā. Džerijs veselas divas dienas mocījās ar šo problēmu. Viņš raizējās, ka lielākā daļa šo dzīvnieku, atgriezušies savvaļā, vairs nespēs sev sameklēt pārtiku. Tomēr beidzot viņš atzina, ka neko citu nav iespējams darīt. Lapsēnu mēs atdevām Paulai, jo tā mazo radījumu dievināja, bet pārējos, izņemot savus mīluļus, kuri visi bija mazuļi, izlaidām no būriem. Mums par lielu pārsteigumu, neviens nevēlējās mesties pretī brīvībai, vairāki pat slaistījās turpat tuvumā dienām ilgi, gaidīdami, kad tos pabaros. Taču Džerijs brīdināja, lai nedodam viņiem barību.
- Ja mēs viņus barosim, viņi tā arī paliks tepat tuvumā, un vietējie viņus vēlāk apšaus. Kad dzīvnieki sapratīs, ka regulāro maltīšu vairs nebūs, viņi beigu beigās aizies.
- Te nu bija visas tās pļāpas par Dieva radībiņu brīvības alkām, kādas vienmēr tiku dzirdējusi, - es sašutu.
- Atceries, es tev jau Mančestrā stāstīju, ka dzīvnieki labprāt pakļaujas nebrīvei, ja vien td| pienācīgi aprūpē, bet tu man tā ari nenoticēji.
- Nē, toreiz nenoticēju, bet nu esmu pilnīgi pārliecināta.
Tad abu karojošo pušu starpā iestājās neilgs pamiers. Mūsu
draugs amerikānis mudināja mūs lidot prom, kamēr tas iespējams, jo gaisa satiksme ar Buenosairesu šā pieklusuma laikā šķita atjaunota. Tajā pēcpusdienā viņa lidmašīna ielidoja no Kasado un mēs kopā ar dzīvniekiem iespiedāmies sīciņajā kabīnē. Pilots likās šaubāmies, tomēr izbrauca uz skrejceļa. Pēc trešā mēģinājuma mums izdevās pacelties gaisā.
- Nu ko, gaisā esam, - pilots komentēja, - cerēsim, ka tiksim ari lejā, - un ar šo cerību mēs traucāmies uz galvaspilsētu.
Nolaišanās izrādījās gatavais murgs, sevišķi tāpēc, ka lidlauks pēc nesenā spēcīgā lietus bija izmircis. Kad lidaparāta riteņi pieskārās zemei, tas sāka mežonīgi svārstīties no vienas puses uz otru un rēkt kā ievainots iznīcinātājs, un es jau nodomāju, ka mēs apsviedīsimies ar kājām gaisā. Tomēr beigu beigās lidmašīna izlīdzināja gaitu un apstājās.
- Man tas sagādāja raizes, - pilots smaidīja, - svars bija mazliet par lielu, un mazai lidmašīnai tas nav labi. Bet tomēr galā tikām.