Mēs pateicīgi iztrausāmies ārā un steidzāmies cauri visai pilsētai uz lielo lidostu, kur nonācām tieši laikā, kad Branif reiss devās uz Buenosairesu.
- Paldies Dievam, mums izdevās, - Džerijs atviegloti nopūtās. - Kaut arī bija brīži, kad man trūka pārliecības.
Visbeidzot zem mums parādījās Buenosairesas ugunis un mēs nosēdāmies galvaspilsētā, kur mūs atkal sagaidīja Gibsa kungs.
Soļodami pāri lidlaukam uz lidostas ēku, mēs īsos vārdos pastāstījām, kas noticis.
- Starp citu, ar jūsu dzīvniekiem te ir mazas nepatikšanas. Vai jums ir to veselības pārbaudes dokumenti?
- Kā gan lai es tos revolūcijas laikā būtu dabūjis? - Darels noprasīja.
- Tā es arī viņiem paskaidroju, bet jūs jau zināt, kādi tie birokrāti ir. Lai nu kā, iesim aprunāties ar valdības veterināru, viņš liekas saprātīgs puisis.
Pēc Džerija ilgas pierunāšanas, puisis tiešām izrādījās saprātīgs.
Bebita bija ļoti priecīga mūs redzēt un, protams, bija sarunājusi dzīvniekiem naktsmītni Rafaela vecmāmiņas mājā. Nākamajā dienā tos vajadzētu pārvest uz viņas drauga māju Buenosairesas priekšpilsētā Belgrano.
Viesojoties Rafaela vecāku estansijā netālu no galvaspilsētas un pašā pilsētā iepērkoties pie dzīvnieku tirgotājiem, mums izdevās savai niecīgajai kolekcijai pievienot vēl dažus zvērus. Es savukārt biju tīri labi iemanījusies būru meistarošanā, pārtikas iepirkšanā spāņu valodā, atļauju medībās un mūsu dzīvnieku sagatavošanā turpmākajam trīs nedēļu ceļojumam uz Angliju.
Pēdējā dienā, kad pārguruši bijām beiguši cīniņus ar Argentīnas muitu un itin visiem ostas teritorijā uzrādījuši savus dokumentus, mēs galu galā atradāmies uz kuģa Blue Star klāja un, stāvēdami pie treliņiem, mājām ardievas visiem mīļajiem draugiem. Man bija no sirds žēl aizbraukt no šīs skaistās zemes, un es pati sev nosolījos, ka mēs vēl atgriezīsimies. Un tad nekas vairs nepiespiedīs mani no Argentīnas doties kur citur.
Mūsu rūpju bērni uz priekšējā klāja ierīkojās pavadīt nakti zem kuģa sarūpētā brezenta, un mēs agri devāmies pie miera, jo nākamajā dienā bija daudz darāmā: jau mazā gaismiņā jāsašķiro būri un jāpabaro dzīvnieki. Tomēr, pirms pamest dzīvniekus, Džerijs vēlreiz pabaroja Sāru no pudelītes un viņu mīļi apskāva.
- Viņa ir tik mīļa mazulīte, - viņš teica, un tad sērīgi piebilda, - kaut jel mēs varētu turēt viņu kajītē.
4. nodala
Dzīvnieku vešana pāri jūrai man bija vēl viens jauns pārdzīvojums; doma par kaut ko tādu mani šausmināja, jo es ne tikai ļoti slikti panesu jūras braucienus, bet arī biju pārliecināta, ka pastāvīgās rūpes par dzīvniekiem nokaus visu prieku, kādu šis ceļojums varētu sagādāt. Tomēr, lai cik dīvaini izklausītos, man vienkārši nebija laika justies slikti vai pat domāt par jūras slimību, jo no pašas pirmās dienas uz kuģa mēs pastāvīgi bijām ļoti aizņemti. Drīz vien izstrādājām regulāru dienas kārtību: rītausmā, ar tējas tases palīdzību pamodušies, mēs nostreipu- ļojām uz priekšējo klāju un ķērāmies pie būru tīrīšanas un ēdiena trauku mazgāšanas. Kad jūra bija mierīga un laiks silts, darbs nelikās īpaši sarežģīts, tomēr ar katru brīdi tas zaudēja pievilcību, jo tuvāk nācām Ziemeļeiropas ūdeņiem ar turienes parastajām ledainajām brāzmām. Paraguay Star kapteinis un komanda darīja visu iespējamo, lai dzīvnieki justos labi, un tik mazu kolekciju bija viegli turēt vienkāršajā, Čipija būvētajā konstrukcijā no dēļiem un brezenta. Ceļojot gar Brazīlijas piekrasti, mēs varējām regulāri apsmidzināt putnus ar ūdeni (mazgāšanās nolūkos), nebaidoties viņus apaukstēt. Sāra priecājās bez sava gala, jo viņai bija atļauts trīs reizes dienā apskraidīt visu klāju un, enerģiski taurējot, tvarstīt Džerija kājas. Jaunie virsnieki vienmēr bija gatavi mums palīdzēt, un viens no tiem pat iedzīvojās priekšnieka dusmās, jo nokavēja savu sardzes laiku, stiepdams mums spaiņus ar ūdeni. Uz priekšējā klāja pasažieriem nebija ļauts uzturēties, jo tas domāts vienīgi kravai, un, palūkojoties augšup, bija uzjautrinoši redzēt veselu seju jūru vērojam mūs cauri stikla starpsienai. Šīs privilēģijas darīja mūs nepopulārus pasažieru vecākās daļas vidū, kas bija pārtikuši Dienvidamerikas piekrastes iedzīvotāji, toties mēs cieši sadraudzējāmies ar kādu pusduci citu pasažieru - mūsu pašu vecumā - un rezultātā pavadījām laiku gluži jauki, īpaši maskuballē, kur mēs ar Džeriju pārģērbāmies par paragvajiešiem un ieguvām pirmo vietu, tā sarūgtinādami savus konkurentus. Vēlāk mūsu draugu kajītē sarīkotā ballīte bija tik trokšņaina, ka kapteiņa nežēlībā krita vēl daži jaunākie virsnieki.
Cilvēkam, kas mokās ar negantām paģirām un sliktu dūšu, sevišķi vēl atrodoties uz kuģa klāja, nepavisam nav ieteicams mēzt no būriem milzīgus mēslu pikučus. Es nekad nesapratīšu, kā man nākamajā rītā laimējās iztikt bez karāšanās pāri bortam.
Dažādās ostās, kur kuģis pietauvojās, vecākais virsnieks ļoti laipni noorganizēja mūsu dzīvnieku pastāvīgu uzraudzīšanu, dodot mums iespēju izkāpt krastā un nopirkt nepieciešamos svaigas pārtikas krājumus; esmu pārliecināta, ka vienīgais cilvēks, kurš patiesi priecājās un jutās atvieglots, kad kuģis visbeidzot piestāja pie Viktorijas doka Londonā, bija kuģa kapteinis.
Lielākā tiesa mūsu niecīgās kolekcijas savu mājvietu atrada Peintonas zoodārzā, kur Sāra gluži labprāt pieņēma arī citu cilvēku mīlestību un rūpes, kaut gan savu mīļoto audžutēvu nekad neaizmirsa. Šķiršanās no šiem brīnišķīgajiem radījumiem bija mokoši sāpīga, un es sāku nojaust, kā Darels laikam gan juties pēc saviem iepriekšējiem ceļojumiem, ka tik ļoti kāro iekārtot pats savu zoodārzu, lai nebūtu spiests šķirties no pārvestajiem dzīvniekiem.