Ziņa par mūsu atgriešanos Bornmutā drīz nonāca Sofijas ausīs. Viņa pa šo laiku bija atradusi interesantu darbu pie vietējā būvuzņēmēja, tomēr mums nebija nekādu grūtību pārliecināt viņu, lai pamet to un no jauna atgriežas mūsu skavās.
Džerijam par sirdēstiem, Hārts Deiviss mūsu prombūtnes laikā bija nolēmis publicēt "Bafutas pēddziņus". Tas bija trieciens, jo viņš bija paredzējis mierīgi atpūsties, bet Āfrikas grāmatas korektūra jau gaidīja.
- Es ļoti ceru, ka viņi tā nerīkosies ik reizi, kad būšu savilcis kopā galus, - viņš stenēja, - citādi es sajukšu prātā. Laikam gan vajadzēs ķerties pie šā ceļojuma apraksta, pirms jūs visi sāksiet man plīties virsū.
Tā sākās darbs pie "Apskurbušā meža". Man diemžēl jāatzīst, tas ne vienmēr veicās, iekams mēs ar Sofiju nesākām viņu tramdīt.
- Vai jūs, raganas tādas, spējat saprast, ka es neesmu mašīna? Es nevaru vienkārši atgriezt vaļā krānu, kad iegribas. Sirsnīgi vēlos, kaut tā varētu. Man jāgaida iedvesma. Jūs nudien sākat līdzināties tiem briesmīgajiem ļautiņiem, kuri man vienā gabalā atkārto, cik gauži vienkārši esot uzrakstīt grāmatu, un ka viņi paši arī rakstītu, ja vien atrastos brīvs brītiņš. Varu vienīgi vēlēties, kaut jūs pašas arī reiz pamēģinātu.
Tomēr, par spīti strīdiem un ļaunajiem skatieniem, grāmata galu galā bija uzrakstīta, un es nemaz nezinu, kurš no mums jutās vairāk atvieglots. Varēja saprast Darela nevēlēšanos aprakstīt šo ceļojumu, jo tas tomēr savā ziņā bija cietis neveiksmi, taču Spensers Kērtiss Brauns mūs pierunāja turpināt.
- Tu taču zini, Džerij, cilvēkiem patīk lasīt par citu neveiksmēm. Tas liek viņiem saprast, ka rakstnieki galu galā arī ir tikai cilvēki. Lasīt būs interesanti arī tad, ja gūti kaut daļēji panākumi.
Mūs visus iedrošināja ziņa, ka World Books izraudzījušies "Bafutas pēddziņus", un šī notikuma nosvinēšanai Spensers mums visiem sarīkoja krāšņu pieņemšanu Savojas viesnīcā. Sajūsmas spārnots, Darels kādā vājuma brīdī ļāvās pierunāties un apsolīja uzrakstīt Kolinsa izdevniecībai bērnu grāmatu, kurā būtu stāstīts par trim pasaules malām, kas aprakstītas "Pārpildītajā šķirstā", "Trīs biļetēs" un "Apskurbušajā mežā". Toreiz šī ideja šķita ļoti laba, taču ne Sofija, ne es pati vēl nekad nebijām tik smagi cietušas literatūras dēļ. Kaut kāda nesaprotama iemesla pēc Darels vienkārši nevēlējās šo grāmatu pabeigt, un, nonākušas galējā izmisumā, mēs ar Sofiju pašas ķērāmies pie pēdējās nodaļas rakstīšanas. Protams, kad bijām to pabeigušas, ģēnijs mūsu veikumu nicīgi nosvieda malā, tomēr šis fakts viņu iedvesmoja nodaļu pārrakstīt un beidzot tikt no tā visa vaļā.
- Džerij, dārgumiņ, - es kādu dienu ieminējos, - kāpēc tev neizstrādāt tādu sistēmu kā Larijam? Viņš katru rītu uzraksta divtūkstoš vārdu, un tad atlikušo dienas dalu var veltīt kaut kam citam.
Darels novaidējās.
- Tici man, es no sirds vēlos, kaut tā spētu, bet tā smalkā nianse ir tāda, ka viņam patīk rakstīt, man - ne. Man rakstīšana ir vienkārši veids, kā nopelnīt naudu un tādējādi atļauties strādāt ar dzīvniekiem, nekas vairāk. Šajā ziņā es neesmu nopietns rakstnieks, bet reportieris, kam laimējies pārdot savus smērējumus.
Mēs jau sākām cits citam pamatīgi krist uz nerviem, tāpēc bija īpaši jauki saņemt vēstuli no brāļa Larija, kurš tobrīd Kiprā strādāja par ziņu dienesta vadītāju, ar ielūgumu viņu apciemot.
Zinādams, cik ļoti Džerijs aizrāvies ar filmām un to uzņemšanu, Larijs ari ierosināja, ka vislabākais veids iepazīt Kipru būtu to nofilmēt. Džerijam nebija vajadzīgs vēl kāds cits iemesls, lai pamestu "Pudiņu salu", un drīz vien mēs atkal atradāmies dīvaina ekipējuma ielenkumā.
Tomēr, pirms paguvām aizbraukt, Džerijs saņēma uzaicinājumu nolasīt lekciju ar demonstrējumiem Londonas Festivālu hallē. Šī doma viņu šausmināja, taču Hārts Deiviss to uzskatīja par labu reklāmu grāmatām, tāpēc Džerijs beigu beigās piekrita. Par šo pasākumu uztraucās visa ģimene, jo mēs zinājām, cik ļoti Džerijs neieredz uzstāšanos publikas priekšā un cik cieši ir pārliecināts, ka viņam nav lektora spēju - kaut arī patiesībā viņš ir lielisks runātājs un uzjautrina ikvienu klausītāju, ilustrējot aprakstāmos dzīvniekus ar ogles zīmējumu palīdzību. Tā kā uzstāšanās beigās bija nolemts iepazīstināt publiku ar kādu dzīvnieku, mēs lūdzām Peintonas zoodārzu aizdot mums Sāru Hagersaku.
Lielajā dienā mēs visi ieradāmies Festivāla hallē. Sāra bija ieradusies jau agrāk un ērti iekārtojusies ģērbistabā, kuru tikko bija atbrīvojis sers Tomass Bīčems, savukārt mums, parastajiem mirstīgajiem, tika atvēlēts parūpēties par sevi pašiem. Kā jau paredzējām, lekcijai bija satriecoši panākumi, taču izrādes zvaigzne nepārprotami bija Sāra Hagersaka, kas skraidīja pa skatuvi, rotaļājās ar Džeriju un mežonīgi taurēja. Viņa pilnībā pieņēma no visām pusēm izteiktos slavinājumus un tik ļoti satraucās, ka nemaz nevēlējās atgriezties savā ceļojuma būri. Savu mīlu pret rampas gaismām viņa pauda vēlreiz, kad pēc kāda laika uzstājās savā pirmajā televīzijas pārraidē un iekaroja pat visnejūtīgāko televīzijas centra strādnieku sirdis. Tomēr, kā jau lielākā daļa dīvu, Sāra salielījās un nemitīgi pieprasīja savam zvaigznes statusam atbilstošu apbrīnu.
Mūsu ceļojums uz Kipru bija sabojāts jau no paša sākuma, un pirmā bumba sprāga, kad Larijs kokteiļu viesību laikā mūs iepazīstināja ar Kipras augstāko sabiedrību. Tā vien likās, ka mūsu ierašanās salā izrādījusies pēdējais piliens, kas licis plūst pāri Kipras iedzīvotāju neapmierinātībai ar visu anglisko. Paturot prātā terorisma draudus, mums, dabiski, nācās atteikties no domas ceļot pa salu valdības filmēšanas busiņā un apmesties pa nakti, kur iepatiksies. Tomēr radās cita iespēja - mēs iekārtojāmies Larija mājā, kas atradās brīnumskaistajā Belapai- sas ciematā uz ziemeļiem no Kirēnijas, un Džerijs sāka veidot dokumentālu filmu, lai pierādītu, cik svarīgi ir nodrošināt ūdens apgādi Kipras ciematam. Mēs labi iekļāvāmies ciemata sadzīvē, jo Larijs bija populārs un cienīts ciematnieku vidū, un arī Džerijs, kas, pateicoties Korfu pavadītajai bērnībai, gana labi runāja grieķiski un dziedāja grieķu dziesmas, tika pieņemts par savējo. īpaši cieši sadraudzējāmies ar mēru, kurš mūs izvadāja pa salu, pat tādām vietām, ko uzskatīja par Eoka teroristu cietokšņiem, un, pretēji nostāstiem par britiem naidīgo atmosfēru, mēs ne reizi visā salā pavadītajā laikā nejutāmies apdraudēti. Fakts, ka sapratnes trūkums sabojājis tik ilgi šajā salā valdījušās lieliskās savstarpējās attiecības, bija patiesi skumdinošs; Larijs šis izjūtas vēlāk lieliski aprakstīja savā grāmatā "Rūgtie citroni".