Galu galā svarīgas sarunas ar televīziju piespieda mūs neparedzēti ātri aizbraukt no Kipras. Draugi bija piedāvājuši mums savas prombūtnes laikā uz divām nedēļām apmesties viņu mājā Londonas pievārtē, un šajā brīdi Darels nolēma likties slīpi ar dzelteno kaiti. Kā daudzi citi cilvēki, es pret šo sērgu vienmēr biju izturējusies kā pret kādu rēviju komediantu bieži piesauktu joku, tāpēc zināmā mērā satraucos par ārsta paziņojumu, ka slimība patiesībā ir gluži nopietna un var kļūt liktenīga, ja netiks ievēroti zināmi diētas ierobežojumi. Veselas divas nedēļas es vīrišķīgi centos gatavot tādas maltītes, kas spētu atdzīvināt Džerija panīkušo apetīti, taču nekad iepriekš nebiju aptvērusi, kādas nepatikšanas laulībai var sagādāt stingra beztauku diēta - īpaši tad, ja viens laulātais drīkst neierobežoti mieloties ar tādiem pierastiem produktiem kā sviests, olas, siers, piens, krējums un visi citi našķi, kas padara dzīvi tīkamu, savukārt otram jāsamierinās ar tvaicētām zivīm, bez taukvielām ceptas gaļas un sausas maizes, turklāt jāaizmirst par alkoholu. [29]
Kad divas nedēļas bija pagājušas, Džerija māsa Margareta ieradās Londonā, lai nogādātu pagalam izvārgušo Darelu atpakaļ ģimenes klēpī Bornmutā. Un tur šī piespiedu dīkstāve pēkšņi iesvēla Darelā enerģiju uzrakstīt grāmatu, par kuru viņš bija runājis jau gadiem ilgi. 1935. gadā visa Darelu ģimene en masse bija pārcēlusies uz piemīlīgo Grieķijas salu Korfu un pavadījusi tur piecus idilliskus gadus, kurus pārtrauca vienīgi kara sākšanās. Spriežot pēc visu ģimenes locekļu nostāstiem, šis laika posms ikvienam no viņiem bija kaut kas apburošs, un Darela kundze bieži apgalvoja, ka tas bijis vienīgais laiks viņas dzīvē, kad viņa ne reizi neesot pārtērējusi kredītu. Nekad vēl nebiju redzējusi Džeriju tā strādājam - vārdi patiešām plūda no viņa, un nabaga Sofija ar pūlēm spēja tikt līdzi. Pēc sešu nedēļu darba un simt divdesmit tūkstošu vārdu radīšanas Darels eleganti sabruka. Grāmata bija galā - un viņš gandrīz tāpat.
"Manai ģimenei un citiem zvēriem" bija neiedomājami panākumi, par ko neviens no mums nebija ne mirkli šaubījies. Tai piemita visas bestsellera īpašības: eksotiska sala, traka ģimenīte un milzums zvēru. No grāmatas strāvoja saules siltums un brīvības dvesma, tā patika pat kritiķiem. Vēl pēc desmit gadiem šo grāmatu pārdeva vairāk par visām citām. Kaut ari sagādājusi mums daudz draugu visā pasaulē, tā diemžēl pārvērta Korfu par tūristu apsēstības objektu - lielisks sasniegums kor- fiešiem un Grieķijas ekonomikai, taču skumjš fakts Dareliem, jo viņi mīlēja salu tādu, kāda tā bija toreiz. Lielākos smieklus ģimenes vēsturē izraisīja fakts, ka tieši šo grāmatu izraudzījās par vienu no angļu valodas grāmatām vidējās izglītības sertifikāta iegūšanai literatūrā. Darels nekad nebija gājis parastā skolā, viņu bija mācījuši neskaitāmi mājskolotāji - ekscentriskas personības, kas viņam bija iemācījušas itin visu, izņemot nepieciešamās iemaņas lasīšanā, rakstīšanā un rēķināšanā. Tomēr viņš saņēma milzum daudz vēstuļu no pateicīgajiem mocekļiem, kuri apgalvoja, ka nu vismaz angļu literatūras eksāmens sagādājot baudu.
"Manas ģimenes" radīšana bija prasījusi milzu pūliņus, nabaga Darels nu jutās pagalam sanīcis, un tāpēc tika nosūtīts uz Sili i salām Britānijas vistālākajā dienvidu malā atgūt spēkus. Džerijs gluži labi pazina šis salas, toties es tur vēl nekad nebiju bijusi, un mēs pavadījām divas klusas, vējainas nedēļas pastaigājoties, pētījām akmeņainos dīķus, vērojām putnus un kopā ar tur satikto dāmu-ornitoloģi dzērām mājās darinātu pasti- naku vīnu.
Kad Džerijs bija pilnībā atkopies, viņš sāka apsvērt vēl kādu ceļojumu, šoreiz apņēmies vairāk koncentrēt uzmanību uz filmēšanu. Mēs nopirkām krietni dārgu Vācijā ražotu kinokameru un nedēļām ilgi grimām nepareizi attīstītu filmu rituļos, kamēr Darels iemanījās šajā procesā. Pēc pamatīgām pārdomām Džerijs nolēma, ka piemērotākā vieta labas filmas veidošanai, kas veltīta dzīvnieku vērošanas ekspedīcijā, būtu Kamerūna, vēl precīzāk - viņa vecā drauga un pudelesbrāļa Bafutas
Fona karaļvalsts. Viņš tur bija ciemojies jau divas reizes un pamatoja lēmumu ar domu, ka, ķeroties pie tik sarežģīta projekta kā filmēšana, ir ļoti svarīgi atrasties labi pazīstamā vidē, ar kuras cilvēkiem var saprasties un, kas vēl jo svarīgāk, - uz kuras dzīvniekiem var paļauties.